Neretietis Juris Bokiševs apņēmies paveikt, šķiet, neiespēja-mo — vienatnē attīrīt un par aramzemi pārvērst ap 20 hektāru no vectēva mantotās, vairākus gadu desmitos ar kārkliem aizaugušās zemes. Septiņu gadu laikā, kopš atgriezies no darba Anglijā un Vācijā, puse no iecerētā jau izdarīta. Susējas upes krastā sagatavota vieta nākotnes guļbūvei — ģimenes mājai.
Sāk ar krūmu izciršanu
Neretas pusē “Mazberģi”, Jura, viņa brāļa, bet reiz viņu vecātēva īpašums, ir līdzās rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa “Riekstiņiem” un “Šausmāniem”, dzejnieces Veltas Tomas bērnības vietai, un aizņem vairāk kā 50 hektāru. Tajos ir gan mežs, gan vēl salīdzinoši nesen — aramzeme, kas pamazām pārvērtusies par mežu. Deviņdesmitajos gados te darbojies Jura brālis. Bija saimniecība, turēja govis. Kad ar piensaimniecību nopelnīt vairs nevarēja, brālis aizgāja dzīvot un strādāt uz Rīgu.
Savukārt Juris vēl pirms “treknajiem” gadiem aizbraucis uz Angliju, un atgriezies tieši pirms lielās krīzes: “Varēju palikt ārzemēs, labi pelnīt, bet tomēr atgriezos Latvijā. Lai arī cik labs čoms tur būsi, par savējo nekad nekļūsi, vienmēr būs sajūta kā ciemiņam.”
Sācis ar krūmu izciršanu “Mazberģos” un sākumā zarus atdevis bez maksas, lai tikai tiktu no tiem vaļā. Vēlāk gribējis tos šķeldot pats. Tomēr tehnikas iegādes izmaksas bija nesamērīgas ar ieguvumu, un risinājums rasts, sadarbojoties ar lielajām kompānijām, kā “Latsin”.
Tagad apzināta ap 20 hektāru platība, kurā varētu audzēt labību. Ilgu laiku neapstrādātā zeme ir auglīga, bet līdz pirmajiem apsētajiem hektāriem vēl jāgaida. Tomēr jau pavasarī plānots ziņas par tiem iesniegt platībmaksājumiem.
Mācās no savām
kļūdām
Lai apjaustu līdz šim padarīto, braucam kopā ar Juri gar milzīgajām zaru grēdām. Pakalnā apstājamies. Agrāk ceļš te beidzies, tālāk bijis tikai aizaudzis lauks. Katru gadu no jauna ar krūmgriezi jānopļauj, atgūtās platības jāapstrādā ar līdzekli, kas ierobežo krūmu augšanu.
“Tur, ceļa malā, ir mana valūta,” saka Juris un rāda uz lielajām zaru kaudzēm. Vēl nedaudz jāpakrāj, jāgaida, kad piesals, un jāzvana, lai brauc ar šķeldošanas tehniku. Tad zari pārvērtīsies naudā, par to iegādāsies tehniku — traktoru, arklu. Pērn nezināšanas dēļ, lielu daļu nopelnītā nācies samaksāt nodokļos, jo darbojies kā privātpersona. Šogad reģistrējies kā pašnodarbinātais, līdz ar to ienākuma nodoklis jāmaksā tikai par ienākumu un izdevumu atlikumu.
Grāvīši vēl pagaidīs
Kapitāla, lai šo darbu iesāktu, nebijis. Sācis pamazām. “Pazāģē, ir kāda malkas pagale, to pārdod, iznāk nauda degvielai un vēl šim tam. Tā pamazām uz priekšu,” saka Juris. Vienīgais darbarīks bijis motorzāģis, bet pirmais nopietnais pirkums — krūmgriezis, jo, izzāģējot platību, nākamajā gadā tā pamatīgi aizauga. “Cik ilgi tā pļausi? Lai darbs nebūtu veltīgs, vienreiz tas viss jāuzar,” spriež Juris.
Pamazām sakrāta nauda, un par to no Balviem atvesta smagā automašīna “Ural” un baļķu iekrāvējs. Vairākkārt līdzekļus nācies tērēt, labojot ceļu no šosejas līdz īpašumam. Divdesmit gadu laikā pagasta pārvalde aizbērusi trīs lielas bedres. Pārējās nācies “lāpīt” pašam vai kopīgi ar tiem, kuru īpašumi ir uz robežas. Remontētas arī caurtekas, no kurām viena īpaši svarīga, jo caur to plūst ūdens no “Riekstiņu” īpašumiem. Savu kārtu gaida arī daudzie grāvīši, pa kuriem liekais ūdens aizplūstu uz upi, bet tie daļēji aizbērti jau kolhoza laikā, tāpēc zeme vietām pārpurvojusies.
Jākrāj tūkstoši
elektrībai
Kādēļ Juris šo darbu dara viens? Viņš teic, ka cilvēki Neretā ir, bet strādniekus dabūt grūti. Viņu “mērķi” — grādīgā pudele — sasniedzami pāris dienu laikā. Ja uz otru nevar paļauties, tad labāk visu padarīt vienam. Pirms tam runāts ar te saimniekotgribētājiem, zemes nomniekiem, bet tālāk par runāšanu viņi nav tikuši, tāpēc vienīgā iespēja ir paļauties uz saviem spēkiem.
Nesen Jēkabpils pusē nopirkta un uz “Mazberģiem” atvesta, kā Juris saka, simtgadīga guļbūve. Iespējams, nākamvasar beidzot būs laiks, lai to no jauna saliktu kopā, šoreiz jau Susējas krastā. Tad arī ģimene pārnāktu dzīvot uz šejieni. Pagaidām tas nav iespējams, jo īpašumam jāpievada elektrība. Rakstīts pieteikums “Latvenergo” un saņemta atbilde — lai ierīkotu 500 metru gaisa līniju, kas ir lētākais variants, un izveidotu pieslēgumu, izmaksas ir 4 tūkstoši latu. Juris zina, ja deviņdesmitajos gados nebūtu likvidēta vecā līnija, tad piecu simtu metru vietā būtu vien simts.
Esmu pārliecināts, ka arī elektrības jautājumu Juris veiksmīgi atrisinās. Kad jautāju, vai brīžiem negribas to visu mest pie malas, viņš atbild: “Kāda tad tam visam bija jēga? Vērot, kā viss atkal aizaug? Dari līdz galam vai mirsti nost, lai to neredzētu!” ◆
