Pagājušajā mēnesī leģendārajam neretietim Tālim Zālītim apritētu 84 gadi.
1989. gadā manis fotografētajā bildē viņš un Arvīds Žilinskis stāv pie Jaunsudrabiņa skulpturālā portreta.
Neretas puses dižgari Jānis, Arvīds, Tālis
Savā starpā sarunājas kā brālis ar brāli.
Pirmais teic rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš,
Daudz nelietību dzīvē pieredzējis viņš:
“Latvieti, lai kurā pasaules malā tu būtu,
atceries Latviju.
Diena vai nakts, vakars vai rīts —
turi viņu prātā.
Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī
kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt.
Pazaudējot to, tu zaudēsi sevi.
Latvija — tie esam mēs paši.”
Tālāk turpina komponists Arvīds Žilinskis:
“Tautas dziesma, kas iesūkta kopā ar mātes pienu,
Tā lai jauno cilvēku dzīvē pavada ik katru dienu,
Mūzikā brīnumjauka pasaule tad atklājas.
Tautas dziesmas — tās mūsu tautas kultūras zīmes,
Kurās izpaužas mūsu tautas diženais gars.”
Un nobeidz Dzimtās zemes patriots Zālīšu Tālis,
Kurš man ir tikpat kā brālis,
Kas savā dzīvē pieredzējis Sibīrijas vergu tirgus,
Kur cilvēkus pirka un pārdeva kā lopus, kā zirgus,
Tāpēc ar lepnumu par Neretu viņš saka:
“Te kalps un karalis es vienlaicīgi esmu,
Mans iesākums un nemirstība te.
Mums katram dzīvē ir savs svētums nesams.
Un svētums man ir — Dzimtene.”
P. S. Pēdējā citātā ir Alberta Kreņevska vārdi.
