Neilgi pirms jaunā gada slēdza SIA “Aizkraukles grāmata” Neretas grāmatnīcu, kura te darbojās jau kopš sešdesmitajiem gadiem. Neretas grāmatnīcas logi un durvis ir ciet.
Neilgi pirms jaunā gada slēdza SIA “Aizkraukles grāmata” Neretas grāmatnīcu, kura te darbojās jau kopš sešdesmitajiem gadiem.
Neretas grāmatnīcas logi un durvis ir ciet. Pagaidām tukšās ēkas turpmākais liktenis nevienam nav zināms. Ēkas īpašnieks telpas neapsaimnieko un pagasta aicinājumiem to darīt neatsaucas.
Biznesā labdaru nav
SIA “Aizkraukles grāmata”, līdz ar to arī Neretas grāmatnīcas, īpašniece šobrīd ir izdevniecība “Jumava”. Izdevniecības direktors Juris Visockis telefonsarunā “Staburagam” Neretas grāmatnīcas slēgšanu komentēja īsi: “Palielinoties degvielas cenām, tās palielinās arī grāmatām. Neretas grāmatnīcas uzturēšana jau sen radīja tikai zaudējumus, jo laukos iedzīvotāju pirktspēja ir maza. Labāk atvērsim izdevniecības filiāles tādās vietās, kur ir iepēja nopelnīt, nevis cīnīsimies ar nemitīgiem zaudējumiem.” Diemžēl biznesā neviens nevēlas būt labdaris, kur nu vēl domāt par to, ka Neretā būs par vienu gaišu vietu mazāk.
Akmens neretiešu “dārziņā”
Neretas grāmatu veikala vadītāju Kristīni Nikolajevu par veikala slēgšanu un to, ka viņa paliks bez darba, telefoniski brīdināja mēnesi iepriekš, vien paskaidrojot, ka veikals ir nerentabls. Viņa bija veikala vadītāja, pārdevēja, apkopēja un arī kurinātāja vienā personā, lai nevajadzētu algot vairākus darbiniekus. Vadītāja paskaidro: “Dienas laikā veikalā ienāca pieci seši cilvēki, lielākoties laucinieki no apkārtējiem pagastiem. Viņi iegādājās bērniem nepieciešamās skolas grāmatas, jo neretieši brauc iepirkties uz Aizkraukli vai Jēkabpili.”
Izdevniecības “Jumava” valdes locekļa palīdze Jautrīte Kapele stāsta: “Mums žēl, ka tā noticis, un joprojām sāp sirds, ka bija jāpieņem šāds lēmums. Ilgus gadus bijām gandrīz vienīgie visā Latvijā, kuri centās saglabāt un arī saglabāja savu grāmatnīcu tīklu, uzturot visus veikalus. Diemžēl esam paguruši cīnīties, jo nejūtam vietējo atbalstu — cilvēki nepērk grāmatas un neapmeklē veikalu. Ne vienmēr vainojama lauku ļaužu zemā pirktspēja, arī iestādes ilgus gadus ir bijušas neatsaucīgas. Strādāju kopš septiņdesmitajiem gadiem un redzu, ka Neretas grāmatnīcai vairs nav sadarbības ne ar skolas, ne pagasta bibliotēkām, ne vietējiem uzņēmējiem. Mēs esam vairākkārt aicinājuši vietējos iesaistīties, taču bez panākumiem. Mēs izpildījām katru pasūtījumu, atvedām arī individuāli pasūtītās preces, lai neretiešus nodrošinātu ar vajadzīgo. No pagasta padomes neesam jutuši ne mazāko interesi par to, ka varētu kopīgi censties saglabāt grāmatnīcu Neretā. Šis lēmums netika pieņemts vienā dienā. Domāju, ka nākotnē šī problēma būs aktuāla arī citos SIA “Aizkraukles grāmata” veikalos rajonā.”
Atkāpšanās bez cīņas
Par vēlu attaisnoties vai meklēt, kurš notikušajā vainojams. Neretas pagasta padomē viegli samierinās ar faktu, ka grāmatnīcas vairs nebūs. Pagasta padomes priekšsēdētājs Antons Blūms “Staburagam” sacīja, ka skolēni nekādā gadījumā nepaliks bez nepieciešamajām kancelejas precēm, tās varēs iegādāties pastā. Arī pirms grāmatnīcas slēgšanas plaša kancelejas preču izvēle bija gan preses kioskā, gan pastā, gan vairākos veikalos. Grāmatas simtiem gadu ir bijušas izglītības, inteliģences un zināšanu simbols, kas padara apkārtējo vidi un cilvēkus gaišākus.
Viedokļi dažādi
Neretiešu domas par notikušo ir dažādas, daži uz ielas sastaptie nevēlējās, lai publicē viņu vārdus, tomēr pauda savu viedokli. Pārsvarā tie bija pārmetumi pagasta padomei, kura nesen nolēma finansiāli palīdzēt kafejnīcai, lai to neslēgtu ciet, bet grāmatnīcas saglabāšanai atbalsta nav. Vairāki iedzīvotāji atcerējās vecos laikus, kad grāmatnīcā vienmēr varēja iegriezties un uzzināt jaunumus. Arī veikala vadītājam esot jābūt cilvēkam, kurš interesējas pats un ieinteresē par grāmatām citus.
Staņislava Markūne, SIA “Sanita LM” vadītāja:
— Katru mēnesi, pērkot kancelejas preces uzņēmuma vajadzībām, tērēju vairāk par desmit latiem. Neretas grāmatnīcā pēdējos gados nav uzņēmumiem vajadzīgo veidlapu, darba grafiku lapu, kases aparātu lentu, uzskaites žurnālu un vāku, pat cenu zīmju nav. Esmu spiesta braukt uz Aizkraukli, kur visu darbam nepieciešamo var iegādāties. Mūsdienās grāmatas ir dārgas, bet jāmeklē risinājumi, jāsadarbojas ar vietējiem cilvēkiem, kuri būtu gatavi regulāri pirkt noteiktas preces un par tām norēķināties. Neretā grāmatnīca ir bijusi vienmēr, un tas nav risinājums — likvidēt, ja nav ienākumu.
Inga Dimitrijeva, friziere:
— Grāmatnīcā parasti iegādājos meitai nepieciešamās skolas grāmatas un burtnīcas, dēlam — bērnudārzam vajadzīgos materiālus. Pirku arī dažādas kancelejas preces frizētavai. Izvērtējot Neretas grāmatnīcas piedāvāto sortimentu, nesaprotu, kāpēc uz tik mazu pagasta grāmatnīcu jāved dārgas grāmatas, kuras neviens nevar atļauties nopirkt? Jāmaina piedāvājums, ņemot vērā vietējo iedzīvotāju pirktspēju un intereses. Uzskatu, ka pagasta padomei vajadzēja aktīvāk iesaistīties un cīnīties, lai grāmatnīcu nelikvidē.
Uldis Grietiņš, ģimenes ārsts:
— Savai ģimenes ārsta praksei nepieciešamo Neretas grāmatnīcā nevaru iegādāties. Domāju, ka grāmatu piedāvājums pēdējā laikā bija trūcīgs, nesaprotu, kāpēc jāved tādas grāmatas, kuras lauku cilvēki nepērk. Iespējams, daudz atkarīgs arī no pārdevēja prasmes, lai veidotos sadarbība starp grāmatnīcu un pircējiem.
Sandra Orlova, Neretas kultūras nama direktores vietniece:
— Skumji, ka tā notiek. Jāaizdomājas, kas mums, neretiešiem, ir svarīgāks — kultūras dzīve, dažādas intereses vai pietiek tikai ar to, ka esam paēduši? Kultūras nama vajadzībām grāmatnīcā pirkām gan kancelejas preces, gan grāmatas dāvanām. Arī pati nereti iegāju un nopirku kādu jaunu grāmatu.
Silvija Teilāne, Neretas aptiekas vadītāja:
— Es kā uzņēmēja saprotu arī otru, jo grāmatas tomēr nav ikdienas patēriņa preces, bez kurām cilvēki nevar dzīvot, līdz ar to šis nav ienesīgākais bizness. Ja nevar nopelnīt, neviens neuzņemsies atbildību tikai tāpēc, ka Neretā grāmatnīca ir bijusi vienmēr. Žēl, ka esam tik tālu nonākuši un būs jādzīvo bez grāmatnīcas. Aptiekas vajadzībām bieži pirkām nepieciešamās preces, arī pa kādai grāmatai. Pagasta padomei vajadzēja laikus reaģēt un to nepieļaut.
Kad jautāju viņa domas par grāmatnīcu, kāds neretietis man pārmetoši vaicāja — vai par to vispār ir jāraksta? Sacīju — vai labāk noklusēt, aizslēgt durvis un izlikties, ka nekas nav noticis? Cerams, tukšā ēka nepārvērtīsies par vēl vienu graustu, jo grāmatnīcas, visticamāk, tur vairs nebūs nekad.
