Pasaulē viss mainās — gan gadalaiki, gan cilvēku paaudzes. Cilvēkam piedzimstot, bērnu reģistrē, dod vārdu, un viņa dzīve sākas.
Pasaulē viss mainās — gan gadalaiki, gan cilvēku paaudzes. Cilvēkam piedzimstot, bērnu reģistrē, dod vārdu, un viņa dzīve sākas. Tagad daudzi bērni diemžēl dzimst ģimenēs, kur vecāki nav reģistrējuši laulību. Ja viss dzīvē risinās bez problēmām, daudzi arī mūžu tā laimīgi nodzīvo. Tomēr ir ļoti nepatīkami un nelabojami izņēmumi.
Nesen kādā no Aizkraukles rajona pagastiem notika tieši šāds gadījums. Jau gadus divdesmit nereģistrētā laulībā dzīvoja divi vientuļi cilvēki. Sievietei piederēja mājas un zeme, viņas civilvīrs labi saimniekoja un apkopa arī slimo sievu, kuru daudzus gadus mocīja smaga slimība. Sievietei bija tikai attāli radi. Viņi gadiem neinteresējās ne par radinieces veselību, ne par to, vai diviem veciem cilvēkiem vajadzētu kaut ko palīdzēt. Pēdējā laikā sieviete bijusi tik slima, ka vīram viņu vajadzējis cilāt. To viņš darījis ar mīlestību un pacietību.
Kad sieviete nomira, ieradās attālie radi un parādīja vecītim durvis. Viņam oficiāli nekas tur nepiederēja. Mūžībā aizgājusī nebija uzrakstījusi testamentu. Ja tāds būtu par labu viņas civilvīram, radiem nekādu tiesību uz mantojumu nebūtu.
Tagad veco vīru klusībā aizstāv viss pagasts, bet atklāti kaunināt sievietes radiniekus arī nevar, jo taisnība taču viņu pusē. Tomēr visi domā vienu — kur ir šo cilvēku sirdsapziņa, ja vecajam vīram mājā nenovēl kaut vienu istabiņu? Viņi māju iecerējuši pārdot, un tam vecītis ir tikai šķērslis. Radu attieksme ir kategoriska — no mājas ārā! Varbūt sirmo vīru pieņems sveši, labestīgi ļaudis?
Tāds skumjš noslēgums divu cilvēku mīlestībai un vairāk nekā divdesmit gadu kopdzīvei. Tomēr varēja būt pavisam citādi, ja abi būtu padomājuši par to, ka nekas šajā pasaulē nav mūžīgs, ka nevar paļauties uz cilvēku godprātību un ka jāzina pašas elementārākās likuma normas. Ja paši esat šādā situācijā, dariet, kas jādara, lai mūža nogale nepārvērstos par ļaunu murgu, no kura nebūs iespējams pamosties.
