Pirms aptuveni desmit gadiem intervēju kādu datorspeciālistu. Toreiz viņš teica: “Bail pat iedomāties, cik neaizsargāts ar gadiem kļūs cilvēks. Un tas būs tikai informācijas tehnoloģiju attīstības dēļ. Par mums visiem viss būs zināms, un ar mūsu datiem varēs rīkoties svešas personas.” Toreiz gan to neizpratu, kā tas var būt. Šo sarunu atcerējos, kad tikos ar Guntas kundzi (vārds mainīts). Var jau būt, kādam viņas vēlme iegūt kontroli pār saviem personas datiem šķitīs kā Donkihota cīņa ar vējdzirnavām, taču uzņēmīgā aizkraukliete to sāka pērnā gada nogalē.
Ieinteresē publikācija “Staburagā”
Sarunas sākumā Guntas kundze pastāstīja, kas viņu rosināja pievērst uzmanību savu datu aizsardzībai. Viss sākās ar publikāciju “Staburagā”. 2014. gada aprīlī laikrakstā bija ievietots raksts “Izstieptas rokas attālumā” par to, ka cilvēkam, darbojoties intīmajā, privātajā, sociālajā un publiskajā telpā, svarīgi nosargāt privātumu. Tajā tika citēts arī Datu valsts inspekcijas materiāls, kurā teikts: “(..) pirms kādai organizācijai vai iestādei sniedzat informāciju par sevi, noskaidrojiet, vai visa pieprasītā informācija būs nepieciešama un kādiem mērķiem tiks apstrādāti jūsu dati. Neaizmirstiet, ka jūsu datus tiešajam mārketingam vai citām līdzīgām darbībām var izmantot tikai ar jūsu atļauju. Nekautrējieties pieprasīt pārtraukt nevajadzīgu vai nevēlamu personīgi adresēto mārketinga materiālu nosūtīšanu jums. Fizisko personu datu aizsardzības likums nosaka tiesības iegūt visu informāciju, kas par jums savākta jebkurā personas datu apstrādes sistēmā, ja vien to izpaust nav aizliegts ar likumu. Jums ir tiesības pieprasīt, lai jūsu personas datus papildina vai izlabo, kā arī pārtrauc to apstrādi vai iznīcina tos, ja tie ir nepilnīgi, novecojuši, nepatiesi, pretlikumīgi iegūti vai arī vairs nav nepieciešami vākšanas mērķim.”
Guntas kundze šo teorētisko bruņojumu noglabāja — ja nu kādreiz noder? Un noderēja arī.
Šim laikam netipiska
Gada nogalē Guntas kundze saņēma biezu aploksni. Uz tās bija uzdrukāta viņas adrese, vārds un uzvārds. Tiesa gan, tā bija kļūdaina, jo viņa jau astoņus gadus bija vīra uzvārdā. Vēstulē bija rakstīts, ka viņa ir to 12 procentu laimīgo Latvijas iedzīvotāju skaitā, kuriem ir iespējas tikt pie liela naudas laimesta vai arī automašīnas. Lai ceļš uz laimi būtu pamatīgāk nobruģēts, loterijas jeb, kā viņi paši nosauca, spēles rīkotāji piedāvāja arī pasūtīt grāmatu ar 1001 padomu veselības uzturēšanai. Protams, pirmais iespaids, izlasot šo vēstuli, jebkuram tā saņēmējam ir eiforisks — naudas summa ar daudzām nullītēm un ekskluzīva automašīna šķita teju ar roku aizsniedzama… Bet, kad “pieslēdzas” veselais saprāts, saproti, ka tas ir veiksmīgi izstrādāts mārketings un 12 procenti laimīgo nav 12 cilvēki… Taču Guntas kundzi šī vēstule vēl rosināja uz pavisam citādām pārdomām: “Kur grandiozās loterijas rīkotāji guva datus par mani? Es taču šai organizācijai tos nekad neesmu devusi. Ar kādām tiesībām tie tiek publiskoti?”
Jāpiebilst, ka Guntas kundze ir šim laikam netipisks cilvēks — viņa nav reģistrējusies nevienā sociālajā tīklā, nevienu preci nav pirkusi līzingā, nav ņēmusi nevienu kredītu. Uzņēmīgā sieviete nolēma izsekot savu datu nokļūšanai apritē un aizliegt to izmantošanu.
Nosūta pieprasījumu
Vispirms viņa zvanīja Azartspēļu un loterijas kontroles inspekcijai, kur uzzināja, ka tur reģistrēta tikai automašīnas izloze un grāmatas tirgošana. Tad viņa piezvanīja pa tālruni, kas bija norādīts uz viena no atsūtītajiem “papīriem”. Viņai lūdza atcerēties, vai kaut ko pirkusi kādā prezentācijā, jo dati iegūti no firmas “Eastcon”. Guntas kundze pirmo reizi dzirdēja tādu nosaukumu, bet atcerējās, ka pirms daudziem gadiem piedalījusies “Zepter” firmas trauku prezentācijā. Guntas kundze ar saņemto informāciju vien nebija mierā un pierakstījās vizītē Datu valsts inspekcijā, lai uzzinātu, kā rīkoties, lai likumīgā ceļā tiktu aizsargāta viņas personas brīvība. Uz to viņu rosināja arī publikācija “Staburagā”, kur cilvēki bija satraukušies par viņu datu izmantošanu, arī “TV Panorāmas” skatītāji jautāja: “Kur ņemta mana adrese?”, uz ko tika saņemta atbilde: “Satraukumam nav pamata, tā ir laba firma.” Tāpat šo problēmu šķetināja raidījums “Četras istabas”.
Datu valsts inspekcijā Rīgā Guntas kundze, konsultējoties ar zinīgām speciālistēm, aizpildīja informācijas pieprasījumu “Grand Prix” komitejai, SIA “RD Baltic” un “Eastcon AG LV”, kurā lūdza atbildi uz jautājumu: “Vai, kad, uz kāda tiesiskā pamata, ar kādu mērķi un kur jūs ieguvāt manus personas datus?” Abām organizācijām tika nosūtīts arī pieprasījums par personas datu labošanu, papildināšanu vai datu pārstrādes pārtraukšanu ar šādu tekstu: “Lūdzu dzēst novecojušos manus personas datus! Lūdzu pārtraukt nevajadzīgu personīgi adresēto mārketinga, izložu materiālu nosūtīšanu! Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 16. panta trešo daļu lūdzu mēneša laikā no šī pieprasījuma iesniegšanas dienas rakstveidā sniegt man atbildi par pieprasījuma izskatīšanu.”
Dati iegūti pirms 11 gadiem
Gods kam gods — pēc 15 dienām Guntas kundze saņēma atbildi no “Eastcon”: “Atbildot uz jūsu pieprasījumu, informējam, ka minētie dati iegūti ar Guntas … (uzvārds) piekrišanu 2003. gada 16. jūlijā Aizkraukles pilsētas svētkos. Tas notika saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumā noteiktajām prasībām, konkrētajai personai aizpildot akcijas anketu un savu piekrišanu apstiprinot ar parakstu. Personas datu apstrādes mērķi saskaņā ar Latvijas Republikas Datu valsts inspekcijas izdoto reģistra apliecību nr. … klientu uzskaitei, lai piedāvātu dažādu informāciju par firmas produkciju, kā arī loteriju un izložu organizēšanai. Informējam, ka atbilstoši Jūsu iesniegumam Guntas … (uzvārds) dati no SIA “Eastcon AG LV” datubāzes tiek dzēsti un to apstrāde pārtraukta.” Gunta, protams, 11 gadus vecu faktu neatcerējās, bet, lai vai kā, anketu aizpildīšana ir viens no mārketinga trikiem daudzos pasākumos, un tajos, protams, sola vai nu tūlītēju, vai vēlāku veiksmi. Visbiežāk gan anketas aizpildītājs saņem tālruņa zvanu ar paziņojumu, ka ir laimējis starpizlozē un nu viņam ir iespēja uzaicināt pāris draugu uz kādas preces prezentāciju. Protams, neviens jums nesaka, ka jūsu datus var arī atdot kādai citai organizācijai.
Laikam jau Guntas kundzes dati “Grand Prix” komitejai bija īpaši dārgi, jo viņa atbildi noteiktā laikā nesaņēma. Pieradusi visu iesākto izdarīt līdz galam, Guntas kundze ar iesniegumu vēlreiz vērsās Datu valsts inspekcijā, lūdzot palīdzību, uz ko saņēma atbildi: “Datu valsts inspekcija nolemj pagarināt pārbaudes pabeigšanas un atbildes uz Jūsu 2015. gada 2. februāra iesniegumu sniegšanas termiņu līdz 2015. gada 2. maijam”. Taču tik ilgi gan nebija jāgaida. Marta beigās viņa saņēma lielu ierakstītu aploksni ar atbildi, kura ņirbēt ņirbēja no dažādiem pantu uzskaitījumiem, kas parastam mirstīgajam gan liekas samērā sarežģīti. Bez tā droši vien varēja arī iztikt, jo viss bija pateikts nobeigumā: “Papildus vēršam jūsu uzmanību, ka vēstulē, kas tika nosūtīta “Eastcon” klientiem (tajā skaitā arī Jums), skaidri un nepārprotami norādīts, ka par visiem jautājumiem, kas attiecas uz “Eastcon” klientu personas datu apstrādi, klientiem ir jāvēršas pie “Eastcon”. Norādām, ka šobrīd “RD Baltic” neuzglabā un neapstrādā Jūsu personas datus.”
***
Ar to arī šim stāstam var pielikt treknu punktu. Bet visiem pārējiem tā varētu būt atbilde jautājumam: “No kurienes iegūti mani dati?” Guntas kundzes gadījums bija sarežģītāks, jo viņa par firmu “Eastcon” neko nebija dzirdējusi un pirms 11 gadiem nebija tik tālredzīga, lai tās nosaukumu piezīmētu savos pierakstos. Tāpēc arī sevi neidentificēja ar “Eastcon” klienti. Tagad viņa var piestrādāt teju vai par konsultanti, kā stāties sardzē par savu datu neaizskaramību, jo mums varbūt pat sapņos nerādās, kur tie klejo pasaulē. ◆
