Pēdējā laikā viena no visbiežāk radio dzirdētajām un televīzijā redzētajām ziņām vēsta par lielajām automašīnu rindām uz Latvijas austrumu robežas.
Pēdējā laikā viena no visbiežāk radio dzirdētajām un televīzijā redzētajām ziņām vēsta par lielajām automašīnu rindām uz Latvijas austrumu robežas. Dažāda ranga amatpersonas spriež par iespējām tās samazināt. Savukārt valdības vadītājs diskutē ar Eiropas Savienības vadību par to, kā Latvijai tikt vaļā no šīs tranzīta radītās problēmas. Dzirdēts pat viedoklis, ka šī kravu plūsma jānovirza prom no Latvijas cauri citām valstīm.
Problēmas risinātāji laikam neredz pašu galveno — valstij pie kājām nolikta nauda, tikai nezin kāpēc mēs vilcināmies to pacelt. Nevajadzētu vaimanāt, bet gan priecāties, ka mums ir šī robeža. Kur gan Latgales uzņēmēji un vietējie ļaudis gūtu vēl stabilākus ienākumus, pārdodot gaidošajiem šoferīšiem pārtiku, ūdeni, higiēnas preces un “izīrējot” sirsniņmājiņas? Mūsu varasvīri uz ārzemēm laikam ceļo tikai ar lidmašīnām, tāpēc nav redzējuši, piemēram, uz Vācijas—Polijas robežas kravas automašīnu milzu stāvlaukumus ar viesnīcām, restorāniem, dušām, tualetēm. Tālbraucēji ir pietiekami labi atalgoti un gan jau spētu samaksāt par piedāvātajiem pakalpojumiem.
Kamēr vien austrumos būs ES ārējā robeža, būs arī lielākas vai mazākas automašīnu rindas. Pagaidu tualetes, policistu, robežsargu un zemessargu patruļas gar ceļmalām, daži stāvlaukumi, ko sola Satiksmes ministrija, ir tikai pagaidu risinājums. Būtu laiks gādāt par paliekošām būvēm tranzīta dalībnieku labā.
Kāds igauņu tālbraucējs, gaidot garajā rindā uz Igaunijas un Krievijas robežas, izdarījis svētīgu darbu —– nokristījies Narvā. Nav gan zināms, vai tāpēc viņš ātrāk ticis pāri robežai.
