Viendien Izabella mājās pārradās tik starojoša, it kā “Zelta drudzī” būtu tūkstoš latu laimējusi. Rokās viņai bija puslitra burciņa ar mīklas ieraugu. Tā bija svētā mīkla no kaut kāda klostera, kuru iedevusi kolēģe.
Izabella ar mīklu ņēmās kā mazu bērnu. Viendien tai vajadzēja piebērt cukuru, miltus un pieliet pienu, citu dienu — tikai pamaisīt ar koka karoti. Sestajā dienā mīklas ieraugs bija jāsadala četrās daļās — trīs jāatdod labiem draugiem, bet vienai daļai jāpievieno milti, divas olas, cukurs un jāizcep svētā maize. Bet Izabella jau nebūtu Izabella, ja neizdomātu kaut ko jaunu. Viņa vienu daļu mīklas atdeva Rozālijai, bet no atlikušajām daļām sacepa plāceņus, jo viņai neesot tik daudz labu draugu, turklāt pašai daudz problēmu, kuras ar mazu kriksīti svētās maizes diezin vai varētu atrisināt. Iznāca ap 20 lielu plāceņu. Kad tos ēd, Visuaugstajam jālūdz svētība, veselība, vēlmju piepildīšanās. Galvenais, ka nedrīkst lūgt naudu, bet šajos laikos tās taču visvairāk vajag. Protams, lai vairotu mūsu labklājību, plāceņi jāēd arī man. Gribētos jau arī gaļu, bet Izabella saka, ka ne tikai valdībai, bet arī mums dažkārt jāpieņem nepopulāri lēmumi. Tas viss taču tikai labākas nākotnes vārdā. Kad visus plāceņus apēdīsim, tad arī dzīve kļūs gaišāka.
