Lineta ir šķirtene — jau sešus gadus viņa dzīvo viena. Bērni izauguši, strādā ārzemēs. Taču nevarētu teikt, ka tādēļ viņa jūtas vientuļa. Jau ilgāku laiku Linetu lenc kolēģis Antons, kurš viņu lutina, kā vien prot — katru dienu uz viņas galda ir ziedi, bet jubilejas reizē — dāvaniņas.
Antonā, šķiet, koncentrēta visu pasaku tēlu labestība. Lineta klusībā viņu sauc par labsirdīgo lāci. Taču savu dzīvi saistīt ar kādu sieviete tik drīz negrasās. Viņas labākā partnere tagad ir brīvība, tā teikt — viena galva, viena bēda. Turklāt ir arī bail otrreiz apdedzināties. Ja nu ap Antonu izveidotais oreols pārplīst kā ziepju burbulis?
Kad Antons viņu ielūdza uz dzimšanas dienas svinībām, Lineta nevarēja izdomāt neko oriģinālu, ko viņam uzdāvināt. Nolēma klientu apkalpošanas centrā no firmas, kurā Antons pats savulaik darbojās, pasūtīt tualetes ūdeni, kas bija diezgan dārgs. Noteiktajā laikā viņa saņēma sūtījumu, kas bija polietilēna iesaiņojumā, un vakarā to pasniedza jubilāram. Viņš bija ļoti centies, saklājis galdu. Antons dāvanu nolika uz naktsgaldiņa un tovakar neizsaiņoja. Nākamajā dienā viņa nebija darbā. Pēc divām dienām Antons piezvanīja. Apvaicājās Linetai, kā klājas, taču viņa juta, ka tā ir tikai pieklājības frāze, tāpēc uzreiz pajautāja, kas Antonam uz sirds. “Es vienkārši gribēju pateikt paldies par tavu joku — tukšo pudelīti!” viņš sacīja. Linetai aizrāvās elpa. Kā? “Nu, vienkārši — atveru dāvaniņu, pudelīte skaista, bet satura nekāda,” sacīja Antons. “Tad uzskatīsim, ka dāvana bija tikai dzimšanas dienas ģenerālmēģinājums,” teica Lineta.
Lai pierādītu, ka tas tomēr nebija nekāds joks, Lineta devās pie Antona, paņēma “dāvanu” un klientu apkalpošanas centrā to vēlreiz pasūtīja. Antonam Lineta dāvanu pasniedza divas nedēļas vēlāk. Par to viņai atkal tika paša jubilāra cepta kūka.
