Aizkraukliete Egija Česle ir informācijas ievadīšanas operatore
a. s. “Virši-A”. Darbs ir atbildīgs, tam nepieciešama liela koncentrēšanās, tomēr jauniete ir saglabājusi savu radošumu un turpina to realizēt lietās sev apkārt.
Egija izaugusi Koknesē un tikai pāris gadu dzīvo Aizkrauklē, tomēr uzskata sevi par aizkrauklieti. Pēc pamatskolas beigšanas meitene iestājās Jēkabpils Agrobiznesa koledžā, kur četrus gadus apguva grāmatvedību. “Tā sanāca, ka man piedāvāja strādāt šajā uzņēmumā, un es nevilcinoties piekritu. Zināju, ka šī būs lieliska iespēja sevi pierādīt un gūt panākumus profesionālajā darbībā,” par pašreizējo darbu stāsta Egija.
Egija ir arī atradusi savu lielo mīlestību un izveidojusi ģimeni. Brīvajā laikā viņa strādā dažādus rokdarbus, decembrī vairāk pievēršas adventes vainagu darināšanai.
— Kā sāki izgatavot adventes vainagus?
— Adventes vainagi manu uzmanību piesaistīja, kad pirms trim gadiem ievēroju, cik maksā vienkārši veidoti vainagi. Nolēmu pamēģināt uztaisīt pati. Aizbraucu uz mežu, salasīju dabā atrodamos materiālus un izžāvēju tos. Veikalā iegādājos visu pārējo, kas darbam nepieciešams, un ķēros klāt. Protams, pirmie darbi nebija tādi, kādus es tos biju iztēlojusies, tomēr katrs nākamais man izdevās arvien labāks. Nepieciešams īstais noskaņojums, lai vainags izdotos patiešām skaists.
— Tu tos darini tikai savam priekam?
— Nē, manis darinātie vainagi tiek ģimenei, taisu arī draugiem un kolēģiem. Kad ir laiks, izgatavoju un piedāvāju iegādāties citiem. Pieprasītākie adventes vainagi ir no priežu čiekuriem. Pievienoju bumbiņas un citus dekoratīvos elementus, lai vainags būtu košs un bagātīgs. Daudziem patīk vainagi, kas gatavoti no skujām. Iesaku izmantot priežu skujas, jo tās ir izturīgākas un ilgāk nenobirst. Cenšos pagatavot ko netradicionālu, manuprāt, jaunas adventes vainagu kompozīcijas ir interesantas.
Adventes vainagu modes tendences mainās ik gadu. Gatavojot tos dažādos stilos, potenciālajiem pircējiem ir vieglāk izvēlēties savai gaumei piemērotu. Reiz viens un tas pats vainags iepatikās vairākiem cilvēkiem, tad darbojās likums — kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Pagājušajā gadā lielāko atsaucību izpelnījās adventes vainags, kas bija gatavots no kafijas pupiņām. Tas ne tikai labi izskatījās, bet arī lieliski smaržoja.
— Tev piemīt arī citi talanti?
— Jā, garajos ziemas vakaros adu vai tamborēju. Rokdarbu veidošana nomierina, un tajos tiek ieliktas visas labās domas.
Adīt man iemācīja mamma. Kad biju maza, ar apbrīnu vēroju, cik ātri viņa to dara, kā dzijas kamoliņš sarūk, līdz beidzas pavisam. Apgūstot iemaņas, “neiespējamā misija” šķita pīnes adīšana, tomēr iemanījos un tiku ar to galā. Vēlāk skolā mājturības stundās biju viena no labākajām adītājām, interesei pieaugot, iestājos arī tamborēšanas pulciņā.
Vēl man patīk rosīties virtuvē. Manas ēdiena gatavošanas prasmes īpaši augušas pēdējos gados, kopš izveidoju ģimeni. Svētkos galdā lieku pašas gatavotās kūkas un tortes, cepu pīrāgus un dažādas smalkmaizītes. Pirms savām kāzām nolēmu nepasūtīt kāzu torti citai cepējai, bet ieekonomēt un palutināt sevi ar kādu pirkumu. Kāzu torti cepu pati. Man tas aizņēma divas dienas, tomēr bija tā vērts. Mana “firmas” kūka ir medus un tādu arī izcepu. Bija gardi!
— Vai tavi darinājumi tiek arī tuviniekiem svētkos?
— Bieži prasa, lai uzcepu kūku, tik reizēm kādam sakārojas adījumu. Pagājušajā gadā mamma palūdza notamborēt cimdu pāri, ko Ziemassvētkos nosūtījām tantei uz Angliju. Patīkami, ka ģimene novērtē manu darbu un uzslavē par radošumu.
— Vai ir vēl kas tāds, ko vēlētos iemācīties?
— Rokdarbu prasmes neesmu speciāli apguvusi, tā ir mana mākslinieciskā izpausme. Tomēr gribētu iemācīties labi šūt. Apbrīnoju tās meitenes, kas to prot. Ja ir iemaņas un idejas lidojums, apģērbs ir patiesi skaists. ◆
