Labklājības ministres Ilzes Viņķeles teiktais intervijā žurnālam “Playboy” izraisījis komentāru vētru internetā — vienā portālā to ir ap 4 tūkstošiem. Latvijas Pensionāru federācijas valdē nolemts pieprasīt Valdim Dombrovskim tūlītēju ministres atstādināšanu no amata. Šaubos, vai ar šo interviju žurnāls vīriešiem centās pievērst sev pensionāru uzmanību, jo cik no viņiem lasa šo žurnālu. Vārdi, kuri tik ļoti satracināja lielu daļu sabiedrības: “Skarbā patiesība diemžēl ir tā, ka tās ir divas dažādas pasaules (Latvijas PSR un Latvijas Republika) un viņu (pensionāru) pienesums citai valstij nevar tikt adekvāti novērtēts šeit, un visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko šie cilvēki nav radījuši.”
Vakar redakcijā bija ienācis neretietis Gunārs Freimanis. Arī viņš ir sašutis par ministres teikto, jo visu mūžu smagi strādājis, bet, izrādās, nepareizai valstij. Vai viņš un pārējie pensionāri tāpēc vainīgi?
Manas personīgās pārdomas radās jau labu laiku pirms ministres teiktā. Katru reizi, kad intervēju cilvēkus, kuri dzīves lielāko daļu smagi strādājuši Padomju Savienības labā, kuri bieži vien no daudz kā atteikušies, krājot naudiņu sasodītajā Krājbankā, man viņu ir žēl. Žēl uz visiem laikiem zudušo cerību par laimīgām un nodrošinātām vecumdienām, bieži vien izniekoto mūžu, šķiežot spēkus un atdodot veselību partijai, kura jau sen viņus aizmirsusi.
Smagi pēc visa tā dzirdēt “no augšas” kādu sakām — neesat neko devuši. Līdzīgi kā tagad ES, toreiz PSRS investēja Latvijas infrastruktūras attīstībai, ēku un rūpnīcu celtniecībai, un pamatā viss, ko šodien izmantojam, radīts tajos laikos, ar to cilvēku rokām. Tas, ka tagad viņi ir nabadzīgākā iedzīvotāju daļa, protams, nav godīgi. Bet mani vienmēr urdījusi pretruna — no kurienes gan pašreizējā Latvijas budžetā rasties naudai, no kuras maksāt par padomju laikos padarīto? Pirms vairāk kā 20 gadiem ar liesmu sirdī teicām — kaut pastalās, bet brīvi! Brīvi no lielā lāča kaimiņos, no komunistu ideoloģijas, no dzelzs priekškara. Cik toreiz bija to, kuri apjauta šīs brīvības cenu? Varbūt naivi iedomājāmies, ka lielā Krievija paglaudīs mums galvu, atvainosies par pusgadsimtu ilgo okupāciju un piešķirs miljardus, lai mēs atkoptos?
Līdz šim par to runāja pieklusināti vai nerunāja nemaz. Divdesmit gados pie varas bijuši dažādi cilvēki, viņu vidū arī tādi, kuri valsti izrakņāja, piekakāja un tagad, laimīgi nolīduši migās, smīn par notiekošo. Viņi savu bagātību nopelnījuši tautas apmuļķošanas spēlītēs un prihvatizācijā. Ministre Viņķele, kura šajā amatā ir tikai gadu, intervijā izteica secinājumus, neko vairāk. Situācija ir tāda, kāda ir, un jāķepurojas uz priekšu tālāk, lai varbūt vismaz pašreizējie 30 — 40 gadu vecie saņemtu pienācīgas, tikai Latvijas Republikā nopelnītas pensijas.
