Manā dzīvē aizvadītais gads ir bijis ļoti īpašs, jo izdevies piepildīt vairākus sen lolotus sapņus.
Pats svarīgākais — esmu saticis cilvēku, ar kuru kopā varu sagaidīt saullēktu un vērties saulrietā. Pasaulē nav lielākas laimes kā tie brīži, kad otram vari sniegt savas sirds siltumu, sasildīt viņa nosalušās plaukstas vai kopā noreibt no maijpuķīšu smaržas. Lai arī šobrīd aiz loga virpuļo sniegpārslas, es zinu: mums abiem pavasaris vēl ir tikko sācies.
Vēl es uzrakstīju grāmatu. Tajā nav ne sirdi stindzinošu kriminālu notikumu, ne intrigu, ko vēlējušies noslēpt politiķi. Tajā ir vārdi, ko teikt savam vienīgajam cilvēkam. Sapņi, kurus mēs parasti nemēdzam atklāt. Taču tieši tāpēc mēs bieži ieraujamies sevī, viss šķiet slikti un labāk nekļūst. Es nolēmu neklusēt, bet teikt, ko jūtu, ko vēlos redzēt ne tikai sapnī. Arī jūs spēsiet savus sapņus pārvērst īstenībā, ja vien to patiešām gribēsiet.
