— Meitene, kura spēlē flautu, ir vāciete, — tā Ziemassvētku koncertā dzirdēju sačukstamies divas pusaudzes, kad dziedāja sieviešu koris “Anima”.
— Meitene, kura spēlē flautu, ir vāciete, — tā Ziemassvētku koncertā dzirdēju sačukstamies divas pusaudzes, kad dziedāja sieviešu koris “Anima”.
Kristiāne Šuberte, Kokneses vidusskolas 10. klases skolniece, kad stāstu par to, tik smej un piebilst: “Esmu jau pieradusi, ka uz mani skatās ar īpašu interesi. Sākumā tas mani uzjautrināja, tagad jau sāk kaitināt. Es taču esmu tāds pats cilvēks kā citi.”
Apbrīnas vērta Kristiāne tomēr ir. Viņas mājas ir Hamburgā. Neprotot ne vārda latviski, Latvijā viņa ieradās pērn 18. augustā, bet janvāra vidū divu stundu intervijā, kura noritēja latviešu valodā, tikai reizi nevarēja formulēt domu latviski.
Vilina nezināmais
“Žēl, ka neesmu televīzijas operatore,” nodomāju. Kristiāne sarunā bija tik atraisīta, dzīva, daudz žestikulēja, palīgā ņemot mīmiku.
Kristiāne Latvijā nokļuva, izmantojot skolēnu apmaiņas programmas piedāvājumu. Viņu skolā tā ir diezgan ierasta lieta. No savas klases viņa vienīgā atbrauca uz Latviju. Deviņi skolēni devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, divi — uz Jaunzēlandi. Saskaņā ar šo programmu Latvijā mācās 12 skolēnu no Vācijas.
Puspajokam, pusnopietni klīst nostāsti par kādu ārzemju skolēnu, kurš, neko nezinot par Latviju, redzēdams kartē daudz mežu, nospriedis: te acīmredzot ir daudz lāču, tāpēc šurpbraucot ņēmis līdzi mednieku dunci.
— Kristiāne, kāpēc tu izvēlējies Latviju?
— Atklāti sakot, es par Latviju neko lāga nezināju. Tikai to, ka valsts nesen atguvusi neatkarību. Kad paziņām pateicu par savu izvēli, viņi centās atrunāt. “Trakā, uz kurieni tu brauc, tur taču ir bīstami!” viņi teica.
— Vai tevi neziņa nebiedēja?
— Man tas pat šķita interesanti, ka gandrīz neko nezinu. Es braucu šurp ar mērķi rast skaidrību, viest to arī citiem. Varbūt tāpēc mani nevilināja Amerika — par to taču visi visu zina.
— Ko tu tagad domā par Latviju?
— Te ir ļoti jauki. Man nemaz negribēsies braukt mājup. Draugiem varēšu pastāstīt daudz interesanta, kaut vai to, ka latviešiem ir īpaši izteikta pašapziņa. Piemēram, televīzijas ziņās, stāstot par kādu notikumu, jūs sakāt “mēs”, “mūsējie”, vācu kanālos parasti saka “vācieši”.
Jaunā ģimene noslogota
— Kāpēc ieradies tieši Koknesē?
— Tāpēc, ka arī koknesiete Elīna Kursīte iesaistījusies skolēnu apmaiņas programmā. Viņa jūlijā brauks uz Dāniju. Es dzīvoju Elīnas ģimenē, un man tagad ir jauni vecāki (smejas).
— Vai tev bija viegli iekļauties latviešu dzīves ritmā?
— Jā. Vienīgi atšķirībā no mūsmājām jums retāk iznāk kopīgas pusdienas, jo saimnieki ir ļoti aizņemti. Mums katru dienu pēc skolas Vācijā tas ir īpašs rituāls. Tētis ir skolotājs, viņam darbs beidzas ap diviem, arī mamma poliklīnikā strādā pusslodzi, tā ka mums ir daudz vairāk laika būt kopā.
— Valda uzskats, ka vācieši ir ļoti pedantiski un kārtīgi. Vai tā ir?
— Manā ģimenē jau nu noteikti. Iedomājieties, kā mani tētis komandē: “Kristiāne, kāpēc tu avīzes nenoliki vietā? Kristiāne, kāpēc krūzīte nav izmazgāta?”. Tās taču ir tīrās briesmas. Pie jums viss ir daudz vienkāršāk.
Dzied visu nakti
— Kā izskaidro labo latviešu valodas apguvi? Tev ir ļoti bagātīgs vārdu krājums.
— Ļoti vienkārši. Man valodas apguve ir nepieciešamība, jo bez tās nevaru kontaktēties ar vienaudžiem, stundās uzzināt ko jaunu. Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem tā nebija nepieciešamība, viņi varēja iztikt bez valsts valodas. Visu varēja noskaidrot krievu valodā.
— Vai valodas apguvi sāki ar vārdiņu “kalšanu”?
— Nē. Es mācījos dziesmas un dziedāju vai visu nakti. Daudz man palīdzēja arī televīzijas pārraides. Protams, vislabākā skolotāja man ir Elīna un viņas ģimene. Sākumā gan runājām angliski.
Vācijā vairāk diskutē
— Vai mācības Latvijas un Vācijas skolā atšķiras?
— Jā. Mums skolā jāmācās 13 gadu. Stundās vairāk diskusiju, nav tik krasas robežas starp skolēnu un skolotāju. Te stundās vairāk runā skolotājs. Arī vērtēšana pie jums ir stingrāka. Piemēram, lai saņemtu augstāku novērtējumu, definīcijas un teorēmas prasa zināt no galvas gandrīz vārds vārdā, mums to pašu var izstāstīt arī saviem vārdiem, galvenais, lai doma būtu pareiza un saprotama.
— Vai tu jau esi izlēmusi, par ko kļūt?
— Vēl ne. Zinu tikai to, ka skolotāja gan nevēlos būt.
Vislabāk garšo meduskūka
— Ko dari brīvajā laikā?
— Apmeklēju moderno deju un aerobikas nodarbības. Dziedu sieviešu korī “Anima”, spēlēju flautu Kokneses orķestrī.
— Vai tu Hamburgā mācījies mūzikas skolā?
— Mums nav mūzikas skolas. Ja vēlas iemācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu, jāmeklē privātskolotājs. Nodarbības pie viņa ir ļoti dārgas. Jums ir kolosāla iespēja apgūt mūziku par ļoti mazu maksu.
— Vai tev Latvijā ir īpaši iegaršojies kāds ēdiens?
— O, jā! Tā ir meduskūka. Tās es varētu apēst daudz, daudz.
— Tu te esi kļuvusi savējā. Salīdzinot ar dzīvi Vācijā, kas visvairāk pārsteidz, patīk?
— Ar salīdzināšanu jābūt ļoti uzmanīgai. Nevar salīdzināt divas dažādas lietas, šajā gadījumā valstis, kurām bijis atšķirīgs attīstības ceļš. Šobrīd man ir grūti pateikt, kur kas ir labāks. Vajadzīgs laiks, lai iespaidi “nosēžas”, tikai tad var izteikt kādus secinājumus.
