Līdzīgu ielu un māju nosaukumi bija pamatā virknei pārpratumu situāciju kinokomēdijā “Likteņa ironija jeb vieglu garu”. Arī par aizkrauklieša Jāņa nesen piedzīvoto varētu uzņemt līdzīgu komēdiju.
Pirmdienas rītā Jānim uz darbu piezvanīja kāda sieviete un jaukā balsī uzdevās par apdrošināšanas firmas aģenti. Īsumā pastāstījusi par savu firmu, aģente izteica priekšlikumu tikties klātienē, lai detalizētāk izklāstītu apdrošināšanas iespējas un pie reizes varbūt arī noslēgtu līgumu. Tā kā Jānim rīta puse bija brīva, viņš piekrita. Vīrietis tikai nesaprata, kā zvanītāja uzzinājusi viņa tālruņa numuru. Izrādās, pavisam vienkārši. Jāņa darbavietas mājaslapā to var iegūt jebkurš interesents.
Pulksten 11, kā bija norunāts, aģente neieradās. Pēc 10 minūtem viņa zvanīja un teica: — Esmu Lāčplēša ielā jūsu norādītajā adresē, bet te tādas iestādes nav.
— Es jums paiešu pretī, kur tieši jūs esat? — jautāja Jānis.
— Lāčplēša un Skolas ielas stūrī, — precizēja aģente. Un tikai tad Jānim ienāca prātā pajautāt: — Bet kādā pilsētā? — Rīgā, protams, — atbildēja zvanītāja.
— Bet es esmu Aizkrauklē, — smiedamies atteica Jānis.
