“Bērna lielākā bagātība ir tas, ka viņam ir vecāki,” saka Aija Kazakeviča no Staburaga. Viņa izaugusi bērnunamā, un tas iemācījis cīnīties. Vienmēr būt uz ceļa. Tagad uz dzīves ceļa viņa ir kopā ar dēlu Elviju un atzīst: gribas, lai dēls izbauda bērnību, jo pašai tās nebija.
Kad zvanu Aijai, tālrunī skan jautra melodija: “…laimi savu reiz no jauna meklēt došos…” Nez kāda gan varētu būt šī laimes meklētāja? “Aija ir viens ellīgs skuķis!” man iepriekš stāsta staburadzieši. Šis “skuķis” šonedēļ nosvinēja savu 35. dzimšanas dienu.
Mājās Staburaga pagasta nomalē Aija nāk man pretī sīka un trausla un pāri pagalmam skaļā balsī sveicina. Balss varena! Kā uzminējusi manas domas, Aija iesmejas: “Esmu sīka, bet ņipra! Šerpa. Dzīve man to iemācījusi.”
“Saudzējiet viņus!”
Māte no Aijas atteicās. “Viņa savulaik mani, zīdainīti, pameta, un ar savu mammu nekad neesmu dzīvojusi kopā,” stāsta jaunā sieviete. Zīdaiņu nams Ādažos, tad Baldones bērnunams — tās bija Aijas mājas. Pēc dažiem gadiem viņu pārveda uz bērnunamu Bauskā. “Kāpēc mūs, divas meitenes, pārcēla uz citurieni, nezinu, bet to brīdi atceros, man bija kādi astoņi gadi,” saka viņa.
Kad jautāju, vai bērnunamā dzīve bija tik skarba, kā tagad ik pa laikam izskan, Aijai acīs sariešas asaras. “Labāk nejautājiet!” saka viņa. “Bija briesmīgi. Esmu piedzīvojusi tādas lietas, kuras nemaz negribu atcerēties… Nevienam to nenovēlu. Iedomājieties, kā ir tādam mazam cilvēkam būt pasaulē pavisam vienam. Man šķiet, ka bērna lielākā bagātība ir tas, ka viņam ir vecāki. Bērniem, kuriem ir māte un tēvs, gribu teikt: mīliet un saudzējiet viņus!”
“Redziet, man aug dēliņš, un es gribu, lai viņš izbauda bērnību, lai viņam tā ir. Man bērnības nebija…” Aija noglāsta galvu dēlam, kurš atskrien iepazīties. Elvijam ir deviņi gadi, un viņš ir smaidīgs un stilīgs čalis. “Mans vienīgais mīļumiņš,” skaļi paziņo Aija. “Ar saviem radziņiem, bet bērns ir bērns.”
Satikšanās kapsētā
Aija bērnunamā dzīvojusi līdz 18 gadu vecumam. “Tad man iedeva dokumentus un teica: ej, kur gribi!” atceras viņa. “Man piedāvāja mazu mazītiņu nožēlojamu kopmītnes istabiņu vietā, kur bija deklarēta mana dzīvesvieta — Vecumniekos. Vairākām istabām bija kopīga vannasistaba un tualete. Es no tās atteicos. Man nebija, kur iet, tāpēc braucu pie audžuvecākiem. Kopš ceturtās klases bija ģimene Bauskas pusē, pie kuras brīvdienās ciemojos. Viņiem vajadzēja meiteni, kas palīdz lauku darbos, un es līdz pat arodvidusskolai viņiem braukāju palīgā.”
Zaļenieku arodvidusskolā jauniete apguva pavāra profesiju un vēlāk sāka strādāt par pavāra palīgu kafejnīcā Rīgā. Lai gan pavāra arods viņai sākumā īpaši nav paticis, skolā un darbavietā ēst esot iemācījusies gatavot — atzīst Aija.
Ar darbavietu Rīgā saistās stāsts par viņas pirmo tikšanos ar savu māti. “Tikko biju nosvinējusi 21. dzimšanas dienu, kad kafejnīcas īpašniece paziņoja: “Zvanīja no Vecumniekiem un teica, ka tava mamma ir mirusi.” Kas? Kāda mamma? Man nav mammas — biju patiešām šokēta. Jā, man esot mamma, viņu saucot Zita Kazakeviča. Paziņoju, ka ne uz kādām bērēm nebraukšu, jo negrasos apglabāt svešu cilvēku. Saimniece teica: tu iesi! Vecumnieku pašvaldība palīdzēja viņu apglabāt, un tikai zārkā es ieraudzīju sievieti, kura mani dzemdēja. Māti! Man viņa bija svešs cilvēks…”
Atrod māsu un audzina dēlu
Aija stāsta, ka viņas vecākā māsa Diāna kādu brīdi dzīvojusi kopā ar māti. Par savu māsu viņa uzzinājusi tikai pēc mātes bērēm. Arī Diāna izaugusi bērnunamā, tad dzīvojusi Vallē. Viņa zvanījusi uz Vecumnieku pagasta pārvaldi, un tur viņai jautāts: vai tad jūs bērēs nebijāt? Viņai nebija tas paziņots, bet tad pašvaldības darbinieki pateikuši: tātad jums ir māsa! Uzzinājusi šo faktu, Diāna kopā ar vīru aizbraukusi pie Aijas uz darbavietu. Vēlāk Aija braukusi pie viņiem, un tagad abas māsas dzīvo kaimiņos turpat Staburaga pagastā. “Man Bauskas bērnunamā teica, ka man esot māsas un brāļi, mēs ģimenē it kā esot pieci. Kur pārējie? Neko nezinām,” saka Aija.
Pie Diānas Aija atradusi mājas un patvērumu, kad 2008. gadā piedzimis viņas dēliņš, bet ar bērna tēvu pašķīrušies, jo viņš devis priekšroku alkoholam.
Mazais paaugās, un Aija pārcēlās pie kaimiņienes Zentas, kurai tagad ir 92 gadi un kurai vajadzēja palīgu. “Tā es te dzīvoju. Rūpējos par tanti, audzēju putnus,” saka viņa. “Laukos man ļoti patīk. Visus lauku darbus iemācījos pie audžumātes — dārzu ravēt, govi slaukt.”
Aija saka: “Kad man piedzima dēls, tad gan nezināju, kā ar viņu apieties. Man nebija ģimenes, kur iemācīties rūpes, un es nezināju, kā ir pareizi. Lasīju, jautāju. Nav jākaunas, ka nezini, vajag mācīties!”
Elvijs ik pa laikam dodas ciemos pie tēva, kurš tagad dzīvo Anglijā.
“Zaļie” neder
“Es esmu cīnītāja — ko vajadzēs, to dabūšu,” saka Aija. “Dzīvē jāturas uz ceļa. Lai kas notiktu, grāvī nedrīkst krist. Man allaž bijis par sevi jācīnās, un esmu sapratusi — neviens tev neko klāt nepienesīs. Saka, bērnunama audzēkņi lielajā dzīvē nemāk dzīvot, bet es māku! Un par to man jāpasaka paldies saviem audžuvecākiem.”
Aijas dzīve pamazām nokārtojas, tagad viņai ir draugs, kurš dzīvo un strādā Zviedrijā. “Andris ir labs cilvēks. Mēs braucam viens pie otra ciemos, bet viņš grib atgriezties Latvijā,” piebilst Aija. Andris ir par Aiju vecāks, un viņa savā skaļajā balsī paziņo: “Man nevajag “zaļus gurķus”, man vajag prātīgu vīrieti!”
***
Kādas ir sajūtas, sagaidot 35 gadu jubileju? “Man vēl viss priekšā,” saka jubilāre. “Galvenais — nenokārt degunu, bet dzīvot! Un man gribas savu vietiņu, te nekas nav mans. Mans sapnis ir iegūt autovadītājas apliecību. Es pat sapņos braucu… Kā tas man patiktu — rullēt ar mašīnu!” ◆
