“Netraucē, kad pieaugušie sarunājas. Ej uz savu istabu,” Vineta patiesi sadusmojas, kad saistošo sarunu pārtrauc viņas piecgadīgā meita.
“Netraucē, kad pieaugušie sarunājas. Ej uz savu istabu,” Vineta patiesi sadusmojas, kad saistošo sarunu pārtrauc viņas piecgadīgā meita.
Jaunā sieviete nepavisam nav noskaņota skatīties uz sašvīkāto papīra lapu — kas tur, kārtējais uzķēpātais zaķis vai kaķis! Nē, tagad viņa nepavisam nevēlas sadalīt uzmanību, jo uz kafiju atnākusi sen neredzēta draudzene. Mazā Elizabete smagi nopūšas, noslauka ar dūrīti acu kaktiņā iezagušos asaru un dodas uz savu kaktiņu. Tāpat vien jau viņa negribēja traucēt pieaugušo nopietnās (viņasprāt, bieži vien visai garlaicīgās) runas. Meitene gribēja parādīt mammas draudzenei zīmējumu, kas tapis tieši viņai. Mazajai māksliniecei pašai attēls ļoti patīk — rozā zaķēns ar baloniņu, bet otrā lapas pusē uzrakstīts — ELZBETE. Mamma pamana, ka vārdiņā ieviesusies kļūda, kaut kur pazudis burtiņš “i”, un sadusmojas vēl vairāk. Bet Elizabete šoreiz tik ļoti centās!
“Man ar sīko vienas klapatas — mūžīgi lien, kur nevajag,” draudzenei sūrojas Vineta. “Citi bērni tādā pašā vecumā jau pavisam smuki prot uzvilkt burtiņus un uzzīmēt zaķīti, kaķīti vai pelīti tā, ka tiešām saprotams — kas tas ir pa zvēru!” Draudzene cenšas mierināt Vinetu: “Nav jau tik traki! Gan jau viņa visu apgūs. Katrs bērns taču attīstās savādāk.”
Vineta nolemj nodemonstrēt draudzenei Elizabetes lasītprasmi. Mazā atnes savu iemīļoto bilžu grāmatu un labprāt iesaistās sarunā ar pieaugušajiem. Meitene arī mēģina lasīt pāris teikumu no stāstiņa par raibo runci. Pirmie vārdiņi virknējas pavisam raiti, taču, nonākot līdz vārdiņam “runcis”, tāds “luncis” vien iznāk. Meitenīte aprauj lasīto pusvārdā un sāk skaļi raudāt. Vineta gandarīti saka: “Nu, es taču tev teicu, ka viņa ir nejēga!”.Un, pavēršot pret meitu dusmīgu skatienu, saka: “Nekas prātīgs no tevis neiznāks! Tā kā kaimiņu Sanda stāvēsi aiz letes un tirgosi bulciņas!”
