Pirmajā īsti siltajā pavasara dienā ciemojamies Vallē pie Sintas Skinderskas. Sintas šūšanas darbnīcu piepilda saule un mūzika. Un, protams, krāsainas diegu spoles, audekla baķi. Telpas stūrī viens tāds, ka skatienu grūti atraut — košs kā saziedējusi pļava vasarā. Dzīvesprieks, vitalitāte, optimisms un gribasspēks — tā īsi var raksturot jauno, enerģisko sievieti, kura Vallē iekārtojusi savu mājas tekstila šūšanas darbnīcu. Turklāt visu paveic pati — pērk audumu, šuj un arī pārdod.
Ja darbnīca mājās, brīvā laika nav
— Kad un kāpēc izveidojāt savu šūšanas darbnīcu?
— Pirms pieciem sešiem gadiem. Vairākus gadus strādāju mājās, līdz man apnika mūžīgie putekļi un laika trūkums. Ja darbnīca ir mājās, tad brīvā laika nav. Sākotnēji mājās piepelnījos, labojot apģērbu, paralēli strādājot Birzgales pastā. Pēc reorganizācijas, kad pastniekiem darba vajadzībām transportu vairs nenodrošināja, sāku domāt, ko citu varētu darīt. Mans bērnības sapnis bija modes salons, jo vecmāmiņa un vecvecmāmiņa bija šneiderienes. Izveidojot savu darbnīcu, bērnības sapnis ir piepildījies. Šūšanas prasmes ir iedzimtas, jo speciāli mācījusies neesmu. Deviņdesmitajos gados bija “Burda moden” rīkotie kursi, tajos mazliet pamācījos, tur bija jāšuj apģērbs. Pirmā šujmašīna, ar kuru mācījos šūt, bija vecā labā kājminamā “Singer”. Mājās vēl ir, mana vecvecmamma strādāja “Rīgas modēs” un šuva virsdrēbes — mēteļus, žaketes. No viņas ne tikai zināšanas un prasmes, arī praktiskas lietas — re, buks darbnīcas stūrī ir viņas. Un vecvecmammas koka manekens, speciāli pēc viņas auguma izgatavots, saskrūvēts no visām pusēm, to joprojām izmantoju. Viņa nodzīvoja ilgu mūžu — vairāk kā deviņdesmit gadu — un pēdējos gados, lai gan īsti vairs neredzēja, mācīja man dažādus aroda knifiņus.
No Rīgas uz laukiem
— Teicāt, ka vecvecmāmiņa strādāja “Rīgas modēs”. Vai Rīga ir jūsu dzimtā pilsēta?
— Rīgā arī sāku mācīties un pabeidzu piekto klasi. Astoņdesmito gadu nogalē, deviņdesmito sākumā daudzi pilsētnieki devās uz laukiem. Arī mūsu ģimene no Rīgas pārcēlās dzīvot laukos — Birzgales pusē. Vallē esmu jau desmit gadus. Dažreiz domāju, diez kā būtu, ja paliktu Rīgā, bet šobrīd ikdienā tur negribētu būt. Tāpat ik nedēļu braucu uz Rīgu, vecāki pārcēlās atpakaļ, arī citi radi tur dzīvo. Skolu pabeidzu Birzgalē un pēc vecāku vēlmes tālāk mācījos Saldus lauksaimniecības tehnikumā. Kaut pati ļoti gribēju būt šuvēja. Vecāki nelaida, teica — visu mūžu sēdēsi pie konveijera. Tomēr, redz, kā sanāk — tik un tā daru to, kas vislabāk patīk.
— Esat pati sev priekšniece. Kā ikdienā organizējat darbus?
— Vienmēr esmu kustībā, un nekad nav garlaicīgi. Darbnīcā esmu pirmdienās un otrdienās, pārējā laikā esmu ceļā uz tirdzniecības vietām Bauskā, Aizkrauklē, Rīgā, Kauguros, Olainē, Jelgavā, Tukumā, Mežciemā un citviet. Katrā vietā ir izveidojies pastāvīgo pircēju loks. Ikdienas maršruts nemainās, tā jau ir gadiem iestrādāta rutīna, bet lielie gadatirgi — tas jau ir kas cits. Reizi mēnesī dodos uz Lietuvu iepirkt audumus. Viļņā ir Baltijā vienīgā bāze ar tik plašu izvēli. Tur iepērkas daudzi, brauc pat no Igaunijas. No šejienes jau nav tik tālu — ap 250 kilometru. Pati sašūto arī pārdodu, man ļoti patīk darbs ar cilvēkiem. Pēc dabas esmu kautrīga. Maza biju, vispār nerunāju, toties tagad to kompensēju. (Smejas.)
Kvalitāte maksā
— Tagad ir tik daudz iespēju lēti iepirkties — lielveikalos, pasūtot internetveikalos.
— Taču ir pāris būtisku lietu — kvalitāte un iespēja pašam redzēt, pataustīt, novērtēt. Dažkārt nākas saskarties ar skeptiķiem, kuri sapērk lētos poļu izstrādājumus, palietojot tie saveļas, sakrāsojas, audums kļūst kā marle. Bet man ir citāda prece — audumi labi un viss pašas šūts. Kāds vēl atnāk un nolamājas par cenu, sakot, ka lielveikalā komplektu varot nopirkt daudz lētāk, saku — tad, lūdzu, ejiet un pērciet! Par kvalitāti ir jāmaksā.
— Mājas tekstils ir diezgan plašs jēdziens. Ko no visa darināt jūs?
— Šuju pieprasītāko — gultasveļu, virtuves dvielīšus, priekšautus, virtuves cimdus. Ir pirtslietas, griķu spilveni, tējas maisiņi, auduma “tašiņas”. Ir lietas no lina — salvetes, galdauti, somiņas. Aizkarus gan nedarinu, tie ir pārāk specifiski, tiem jāiederas konkrētā interjerā, ja vajag, šuju pēc pasūtījuma. Šogad sāku šūt arī “saules” cepurītes. Kundzes prasa lakatus, tādu gan man nav, vajadzētu par to padomāt. Pasūta arī kāzām dažādas lietas — aubītes, ikdienā tās nešuju, tikai, ja īpaši palūdz. Ļoti labi pērk priekšautus, nereti tos iegādājas dāvināšanai, kā suvenīru ved uz ārzemēm. Tirgū var redzēt līdzīgu piedāvājumu, pārdevēji dažkārt apgalvo, ka paši arī šuj, bet ne vienmēr tā ir taisnība. Gatavā prece dažkārt ir lēti iepirkta Polijā, un, te pārdodot, to uzdod par savu.
— Kas darbā sagādā gandarījumu?
— Nav tā, ka cilvēks nopērk un pazūd. Nereti pastāvīgie pircēji zvana arī pēc pirkuma, saka paldies. Priecājos, ka ir apmierināti, tas man sagādā lielu gandarījumu. Vakar arī viena kundze zvanīja. Viņas mazmeita Vācijā svinēja kāzas, un kundze dāvanai bija izvēlējusies priekšautu, virtuves cimdus, lielu lina dvieli, aubīti. Viņa priecīga zvanīja, lai pateiktos, cik viss lieliski izdevies. Patīkami saņemt tādus zvanus. Vēl man būtiski vienmēr būt kustībā. Pie datora nosēdēt nevarētu. Vajag skriet, tā bijis vienmēr. Turklāt, braucot uz tirgiem, ir iespēja redzēt Latviju. Pērn Ēdoles pilī bija tirdziņš, aizbraucām kopā ar bērniem iepriekšējā dienā, nakšņojām Kuldīgā, izstaigājām pilsētu, pili. Dažkārt dodamies pat uz trijām dienām, pārnakšņojam viesnīcā, ja ir iespēja, teltī, vasarā var gulēt arī mašīnā. Man patīk šī darba dinamika.
Vārds atbilst būtībai
— Tik daudz strādājat, vai atliek laiks kādam vaļaspriekam?
— Dejoju Valles vidējās paaudzes deju kolektīvā, 2006. gada oktobrī sāku, un pirmais koncerts notika novembrī. Tas bija traki, jo nekad mūžā nebiju dejojusi. Cenšos darbu organizēt tā, lai vienmēr varētu paspēt uz koncertiem, līdz šim viss ir izdevies, lai gan ar lielu steigu un skriešanu. Gadās, ka esmu tirgū, piemēram, Talsos, un man jāpaspēj vakarā atpakaļ uz koncertu. Vienu sezonu dziedāju sieviešu vokālajā ansamblī, taču nevarēju visu apvienot. Bet dažreiz vajag kārtīgi atpūsties — vienkārši gulēt un neko nedarīt. Ilgstoši tā nevar atļauties. Pēc būtības esmu universāls cilvēks. Patīk arī gatavot, braucot uz tirgiem, nācies arī mašīnai riepu mainīt, varu arī paskrūvēt, ja vajag. (Smejas.)
— Pēdējo desmit vai pat vairāk gadu tendence ir jauniešiem aizplūst labākajā gadījumā uz Rīgu, sliktākajā — citu valsti. Jūs dzīvojat un strādājat laukos. Kāda šķiet dzīve Latvijā?
— Es uzskatu — tam, kas neko nedara, nekā nav. Pabalstu sistēma daļu cilvēku padarījusi kūtrus, kaut kā izdzīvo un negrib neko darīt. Kā var mājās nosēdēt, neko nedarot? Nu labi, nedēļu, divas, bet pēc tam? Jo vairāk strādā, jo vairāk ir.
Vallē man patīk, te viss ir tuvu — Aizkraukle, Bauska, Birži, Rīga. Turklāt daru to, kas man patīk. Viss ir kārtībā.
— Latvijā ir tikai trīsdesmit viena Sinta. Kā jūs ieguvāt savu neparasto vārdu?
— Šo stāstu es noskaidroju. Vecāki gribēja nosaukt par Sintiju, taču, tētim un omei dodoties mani piereģistrēt, vārds saīsinājās no Sintijas uz Sintu, ome vainīga. Mamma rājusi abus, bet ko nu vairs. Atceros, bērnībā veikalā ieraudzīju tīrīšanas līdzekli “Sinta”, tas bija pārdzīvojums! (Smejas.) Tāpat skolā un ģimenē ilgi sauca par Sintiju. Sinta skan skarbi, Sintija maigāk, bet īsākais vārds vairāk atbilst manai būtībai — mēdzu būt nešpetna.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Sinta Skinderska.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Rīga, 1976. gada
7. novembris.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
ĢIMENE: ir.
DZĪVESVIETA: Valles pagasts.
NODARBOŠANĀS: šuvēja.
VAĻASPRIEKS: dejošana.
