Ieraugot telefonā īsziņā tādu pavēli, sapratu, ka telefons “iPhone” domāts tieši man — tas steidzami kādā salonā jāpaņem. Šitādu dāvanu! Kādu brīdi pat baidījos elpot. Bet kāpēc gan nē? Tuvojas Ziemassvētki, arī valsts gadadienas svinībām vairākus gadus atvēlēti neskaitāmi miljoni eiro… Redz, arī par pensionāriem padomāts!
Domāju, vai pratīšu apieties ar tik modernu telefonu, sāku iedziļināties īsziņas tekstā. “Negaidīta cena — 378 EUR.” Jā, tiešām negaidīta un šokējoša. Dāvana sāk strauji attālināties. Kamēr tā vēl nebija paslēpusies aiz apvāršņa, sāku domāt, kā to varētu paturēt. Tāda ir mana pusotra mēneša bilance. Kādi varianti? Pusotru mēnesi nemaksāt komunālos maksājumus? Neēst un nedzert? Visu badošanās laiku neiziet no mājas? Šajā laikā nepirkt un nelietot zāles? Ņemt kredītu un maksāt parādu un procentus? Ieņemt lotosa pozīciju un 45 dienas pavadīt klusumā un dīvānā? Vai mani kaimiņi, kuriem bieži uznāk vēlme pusnaktī urbt un drebināt māju, to ļaus?
Atmetot visus variantus kā nederīgus, arī turpmāk lietošu veco un uzticamo telefonu. Tas vajadzīgs saziņai, nevis pārākuma demonstrēšanai. Seniori, kuriem pensija piešķirta tikai dzīvības uzturēšanai, mani ar “krutu” telefonu izmestu no savas kompānijas. Bet es to negribu.
Silvestrs
