Zalvietis Arvīds Ludvigsons ir viens no vīriem, kuri pirms 15 gadiem uz barikādēm sargāja Latvijas brīvību. Viņš pats saka — neesmu no tiem, kuri mēdz palikt malā. Nereizi vien priekšnieki viņam atgādinājuši izsūtījumu uz Sibīriju.
Zalvietis Arvīds Ludvigsons ir viens no vīriem, kuri pirms 15 gadiem uz barikādēm sargāja Latvijas brīvību. Viņš pats saka — neesmu no tiem, kuri mēdz palikt malā. Nereizi vien priekšnieki viņam atgādinājuši izsūtījumu uz Sibīriju.
— Zalvē esmu ienācējs, — saka Ludvigsona kungs. — Mana dzimtā puse ir Daugavpils, taču 1941. gadā mani izsūtīja uz Sibīriju. Tikai pēc kara atgriezos mājās. Sāku strādāt, bet tūlīt atkal iekūlos nepatikšanās. Biju nodokļu inspektora palīgs, un man mežā “pazuda” trīs “kulaki”. Kā “sociāli bīstamu” cilvēku mani atkal sodīja. Taču paveicās un sāku strādāt par grāmatvedi kolhozā “Susēja”. Drīz pēc tam gan vēlreiz nācās “izbaudīt” izsūtījumu uz Sibīriju. No otrā izsūtījuma izdevās ātri atgriezties, tomēr pārdzīvotais manī nostiprināja pārliecību, ka paša mājās nevar mierīgi dzīvot, ja mugura jāliec svešu vagaru priekšā.
1989. gadā, kad sāka veidoties Tautas frontes nodaļas, es tādu mēģināju nodibināt arī Sproģu apkaimē. Atceros, toreiz izdevās savākt 30 cilvēku atbalsta vēstules. Taču, kad vajadzēja nākt uz sapulci, lai nodaļu nodibinātu, neviens tā arī neatsaucās aicinājumam. Cilvēki baidījās. Arī te, Sproģos, darīja tikai to, ko teica priekšnieki. It kā savu domu nemaz nebūtu.
Pat braukšanu uz barikādēm noorganizēja pēc priekšnieka rīkojuma. Vakarā piezvanīja toreizējais kolhoza “Oškalns” priekšsēdētājs Andris Pudulis un paziņoja, ka jau nākamajā rītā būs mašīna braucienam uz Rīgu. Mani, protams, nevajadzēja pierunāt. Kopā bijām desmit braucēju. Pa ceļam uz Rīgu gandrīz nerunājām. Katrs no mums apzinājās, ka šī brauciena iznākums nav zināms. Vai bija bail? Grūti pateikt. Atklāti neviens to neizrādīja.
Toreiz bija iedvesma un cerība, ka cīnāmies par brīvu Latviju. Dežurējām gan pie televīzijas torņa, gan telecentra. Īpašus norādījumus, ko un kā darīt, neviens nedeva.
Par to dienu notikumiem man ir ļoti daudz jautājumu. Tomēr tā bija liela tautas uzdrīkstēšanās. Skumji, ka nekas būtiski šajā laikā nav mainījies. Vien bijušie priekšnieki un viņu tuvākie draugi veikli pārsvieduši kažokus uz otru pusi. Kad braucām uz Rīgu, bija citas domas, citas idejas.
Tikai tagad, pēc 15 gadiem, sākas paaudžu maiņa. Jaunie par Latvijas brīvvalsti zina tikai no nostāstiem. Tikai retā ģimenē uzdrīkstējās par šīm lietām runāt. Skolotāji stundās stāstīja to, ko tolaik uzskatīja par vēsturi. Arī man, kad neklātienē mācījos vidusskolā, nācās piedzīvot, ka stundā stāsta pavisam ko citu, nevis to, ko pats atceros.
Skumji, ka mūs, cilvēkus, kuri tolaik brauca uz barikādēm, neviens lāga neatceras. Zinu, citos pagastos pasniegtas Piemiņas zīmes, notiek atceres pasākumi, bet pie mums nekā. Reiz vaicāju pašvaldībā, kāpēc tā? Zalves pagastā man atbildēja, ka piemirsies to izdarīt. Bet kā tādas lietas var aizmirst?
