Šodien 75. gadu jubileju svin sunākstietis Alberts Ūdrasols. Alberta kungs dzimis Koknesē, bet līdz 1983. gadam dzīvojis Latgalē, Līvānu pusē. Alberta Ūdrasola dzīves gājums nebūt nav bijis viegls.
Padomju laikā Alberta Ūdrasola dzimšanas diena iegadījās PSRS Konstitūcijas dienā. “Kādreiz gan bija labi — līdz Brežņeva laikiem man dzimšanas dienā bija brīvdiena. Kad brīvdiena tuvojās visi zināja, ka man ir jubileja,” smejot saka Alberta kungs.
Vecāki pazūd bez vēsts
Alberts Ūdrasols dzimis Koknesē, bet triju gadu vecumā aizvests pie vecvecākiem uz Līvānu rajona Turku pagastu. “Mani aizveda pie vecvecākiem, un māte pēc tam pazuda, tēvu vispār neesmu redzējis,” stāsta Alberta kungs. Vecāmāte pēc dažiem gadiem nomirusi, un vectēvs apprecējies vēlreiz un arī drīz pēc tam miris. Alberts audzis pie audžumātes, kura pret viņu izturējusies kā pret kalpu. “Man jau kopš mazām dienām bija jādara visi lauku darbi, jāgana govis. Purva malā, ganot vīzēs apsaldēju kājas, tagad ir problēmas. Jau vienpadsmit gadu vecumā pļāvu sienu, visi majas darbi bija uz maniem pleciem. Neviens par mani daudz nerūpējās, nebija pat lāgā ko ģērbt mugurā, staigāju salāpītās biksēs. Toreiz viegli neklājās,” par savu bērnību stāsta Alberts Ūdrasols.
Pirmo reizi Alberts savu māti redzējis trīspadsmit gadu vecumā, kad viņa ieradusies ciemos, solījusi ņemt pie sevis, bet tad atkal pazudusi, un kopš tās reizes Alberta kungs viņu nav redzējis. Visi mēģinājumi atrast māti ir bijuši neveiksmīgi.
Jau pusaudža gados sācis strādāt kolhozā, no turienes arī nosūtīts uz Saukas profisionāli tehnisko skolu, kur sākumā apguvis mehanizātora arodu.
No mehāniķa par elektriķi
Latgalē Alberta kungs saticis savu nākamo sievu, un nu jau kopā izaudzināti trīs bērni — divas meitas un dēls. Viena meita un dēls joprojām dzīvo Sunākstē, bet otra meita pārcēlusies uz Zalves pagastu.
Jubilārs pēc Saukas profisionāli tehniskās skolas beigšanas sācis strādāt tuvējā kolhozā par traktoristu. “Pēc neilga laika mani iecēla par kolhoza mehāniķi, bet man tas darbs nepatika. Tajā laikā neko nevarēja dabūt, arī rezerves detaļas, pat sava metināmā aparāta nebija. Lai kaut ko salabotu man bija jāskrien apkārt un jāmeklē, bet es neesmu tāda rakstura cilvēks. Arī kolhoza priekšsēdētājs tajā laikā bija tāds, kas knapi parakstīties mācēja, bet “galvā” cilvēkam gan bija sakāpis. Tāpēc pēc pāris gadiem atgriezos Saukas profesionāli tehniskajā skolā lai mācītos par elektriķi,” stāsta Alberts Ūdrasols.
Pēc tam viņš 17 gadu kolhozā strādājis par elektriķi.
Viens no pirmajiem bezdarbniekiem pagastā
Alberts Ūdrasols ar ģimeni uz Sunāksti pārcēlies 1983. gadā gandrīz vai nejaušības dēļ. Palīdzējis kolhoza zootehniķei, kurai bija mirusi māte. “Palūdza mani ar traktoru aizvest uz mātes māju malku. Tur iepazinos ar zootehniķes radiem, sākām runāt, un viņi piedāvāja pārnākt uz Sunākstes kolhozu. Toreiz nemaz nezināju, kur tāda Sunākste ir, bet, visu pārdomājis piekritu,” stāsta Ūdrasola kungs.
Sunākstē Alberts divus gadus bijis elektriķis, pēc tam strādājis zāles miltu cehā un kaltē, bet pirms kolhoza likvidēšanas — meloracijā. Pārmaiņu laikā 1993. gadā zaudējis darbu. “Laikam Sunākstē biju pirmais bezdarbnieks, tad vēl kādu gadu strādāju dažādus darbus pagastā. Toreiz jau neko daudz nemaksāja, “repšos” saņēmu 2000 rubļu, tad, kad tos pārvērta latos sanāca 12,50 latu. Pēc tam devos pensijā,” stāsta Alberta kungs.
Latgalē svin plašāk
Par savu vaļasprieku Alberts Ūdrasols atzīst sēņošanu un ogošanu. “Kādreiz, kad veselība bija labāka, ļoti bieži devos uz mežu ogot un sēņot. Tas man paticis jau kopš bērnības. Pie mājām bija purviņš, kurā auga dzērvenes. Meža piekalnītēs bija daudz sēņu. Tagad, kad kājas neklausa, neiznāk uz mežu aiziet,” stāsta jubilārs.
Tagad jubilejas Alberta kungs svin ģimenes lokā, nekādas lielas svinības nenotiek. “Kādreiz, kad dzīvojām Latgalē, tad gan atzīmējām daudz plašāk. Toreiz uz svinībām sanāca visi radi, draugi un kaimiņi. Te tas notiek daudz mierīgāk un klusāk,” stāsta Alberts.
