Laiku pa laikam Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ziņās lasām, ka vienam vai otram iedzīvotājam satikšanās ar čūsku beigusies slimnīcā. Jānim gan tā nebija, taču, ja par viņa pārdzīvoto saistībā ar šo rāpuli uzņemtu filmu, noteikti varētu piebilst: “Cilvēkiem ar vājiem nerviem neskatīties.”
Jāņa ģimenes modelis līdzīgs kā daudziem tautiešiem — pats ar sievu dzīvo Latvijā, bet bērni ar mazbērniem — ārzemēs. Laiku pa laikam Jānis ar sievu pārmaiņus brauc pieskatīt mazbērnus.
Jāņa kungam ir fobija no čūskām. Nepatīk viņam tās, un viss! Taču liktenis, šķiet, gribēja viņu paķircināt un to vēlējās izdarīt tieši ārzemēs. Iedomājieties, šādu ainu — agrs rīts, mazbērni mierīgi šņākuļo istabā, un Jānis iziet virtuvē padzert kafiju. Mierīgi sēž puskrēslā, pārdomā dzīvi, uzsmēķē, un neviļus skats atduras pret stāvvadu, kurš iemontēts cauri visai trīsstāvu mājai. Kas tā par rozā lupatiņu, vakar tādu nemanīju — nodomāja Jānis, uz to lūkodamies, bet tad ieraudzīja, ka tā kustas. Pirmajā mirklī ienāca prātā, ka dēls tēti, gribot pabiedēt, piekarinājis stāvvadam kaut kādu elektronisko rotaļlietu. Taču pēc mirkļa Jānis jau aptvēra, ka tie nav joki — no augšstāva pa stāvvadu līda čūska, ar katru mirkli kļūdama garāka. Šķita, tai nebūs gala. Un tad Jānim sākās panika. Pirmais, ko izdarīja, kārtīgi nosprostoja durvis, lai čūska netiek istabā pie mazbērniem. Pēc tam zvanīja dēlam — viņš klausuli necēla, jo darba laikā pa tālruni aizliegts sarunāties. Angļu valodu Jānis nemācēja, taču, par laimi, kaimiņos dzīvoja poļi, kuri nedaudz saprata krieviski. Iesaistoties viņiem palīdzības akcijā, sākās zvanīšanas maratons dažādām iestādēm, sākot ar policiju. Tajās gan nekāda panika nevaldīja, un Jānis uzzināja, kas tas ir — angļu miers. Pēc kāda laika tēva glābšanas operācijā varēja iesaistīties arī dēls. Bet čūska vēl arvien bija virtuvē, jo, pēc Jāņa apraksta, rāpuļu speciālisti paziņoja, ka tā nav bīstama. Ar lielām pūlēm sadzina pēdas čūsku ķērājiem, kuri nelūgto viešņu ievietoja maisā un aizveda uz mežu. No kurienes viņa bija gadījusies mājā, tas tā arī palika noslēpums. Varbūt bēniņos bija paslēpusies, bēgdama no plūdiem, kuri neilgi pirms Jāņa atbraukšanas bija pilsētiņā, bet varbūt bija izmukusi kādam rāpuļu kolekcionāram. Neviens gan viņu nemeklēja. Toties Jāni šī neplānotā tikšanās no fobijas nav izārstējusi.
Taču visu jau var izvērst citādi. Lūk, ko mēs, kā raksta www.buduars.lv, varam mācīties no dabas! Čūska sniedz mācību: “Nečīksti!”. Čūska nedomā: “Man nav ne roku, ne kāju, man ir slikta redze, esmu dzimusi ne tajā valstī, mani neviens nemīl, mani vecāki par mani nerūpējas…” Čūska iztiek ar to, kas viņai ir, un mēs, cilvēki, pat baidāmies no šī rāpuļa. Un, ja viņai kaut kas nepatīk, viņa vienkārši nomaina ādu un bez nožēlas rāpo tālāk. ◆
