Piena pārraugi uztraukušies, ka 20 procentu Latvijā ražotā piena netiekot deklarēts un ka nelegālais piens būšot šķērslis lielākām Eiropas kvotām.
Piena pārraugi uztraukušies, ka 20 procentu Latvijā ražotā piena netiekot deklarēts un ka nelegālais piens būšot šķērslis lielākām Eiropas kvotām. Tā rakstīts 19. marta “Dienas Biznesā”.
Ministrija dabū, ko pelnījusi
Manuprāt, Zemkopības ministrija dabūjusi, ko pelnījusi. Pamatus nelegālajam pienam tā ielikusi ar pašas izstrādātajiem piena lopkopības subsidēšanas noteikumiem, kuri rakstīti nedaudzo lielo piena ražotāju atbalstam. Zemnieki atcerēsies, ka sākumā subsīdiju varēja saņemt par katru pārraudzībā esošu šķirnes govi. Naudas nebija daudz, bet tās pietika vismaz apsēklošanai.
Pēc tam sadomāja subsidēt “ražotājus” (it kā vienas govs turētājs būtu tikai patērētājs), un subsīdiju maksāja tikai piecu govju turētājiem. Pēc tam likme pieauga līdz septiņām govīm. Nu jau lielākajai daļai govju turētāju tā kļuvusi nesasniedzama. Viņi ražo “nelegālu” pienu, kas ir tikpat balts un garšīgs, bet netiek uzrādīts atskaitēs un dod iespēju pārstrādes uzņēmumiem ražot ar nodokļiem neapliktu produkciju.
Pārmet pār bortu
Ir pavisam loģiski, ka Zemnieku saeimai, protestējot pret Eiropas Komisijas skopajiem piedāvājumiem, izdevies savākt tikai 2000 parakstu. Vidēji tikai četrus parakstus vienā pagastā. Šis skaitlis pierāda, cik traģiski mazs ir saimniecību skaits, kuras cer reāli iesaistīties Eiropas Savienībā un uztraucas par kandidātvalstīm paredzētajām diskriminējošajām subsīdijām un noteiktajiem ražošanas ierobežojumiem. Patiešām — kam viņiem Eiropas nauda, ja vairums atmetuši cerību tikt pat pie pašmāju “siles”!
Izpētot subsīdiju saņēmēju sarakstu, varam pārliecināties, ka pērn izmaksātie 16,5 miljoni latu nonākuši 15 tūkstošu ģimeņu rokās. Pavisam Latvijā (pēc 2001. gada datiem) ir 155785 lauksaimniecības zemes lietotāji — no tiem 71659 reģistrēti kā zemnieku saimniecības. Tātad deviņas desmitdaļas zemes īpašnieku valsts ir “pārmetusi pār bortu”.
Godīgie cērpamie auni
Latviešu zemnieka nostāju nosaka ilglaicīgā svešu kungu un okupācijas varu gados krātā pieredze. Kad nāca vācietis, bija jādod milzīgas nodevas, kad nāca krievs, bija jādod vēl lielākas nodevas, kad nāca kolhozs — saimniekam atstāja vienu govi un pushektāru zemes un par pusvelti dzina darbos. Visos gadījumos cērpamā auna lomā nokļuva tie, kuri centās, kuri godīgi izpildīja aptauju anketas.
Savukārt vinnēja tie, kas sivēnmāti kā tādu partizāna brūti mitināja šķūnī aiz siena panta, bet sakņu dobes iekopa mežā. Gotiņas ganībās laida uz maiņām — lai garāmgājēji redz tikai vienu. Slēpa, lai neatņem. Slēpa, lai kaimiņi nenoskauž. Šīs raudzes zemnieki tagad cer, ka tāpat varēs dzīvot arī pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Būs iespēja pārdot — pārdos. Nebūs tirgus — ēdīs paši un dos bērniem līdzi uz pilsētu.
Atbilst saprāta likumiem
Cik liela ir šajās saimniecībās saražotā produkcija, to nekāda statistika neparāda. To nav iespējams izrēķināt pat ar aplinkus metodēm, jo nezināms ir arī kontrabandas ceļā ievestās produkcijas daudzums. Tāpat nav zināms, cik daudz produkcijas, apejot nodokļus, iztirgo uzskaitei pakļautās saimniecības. Pat pēc pieticīgiem aprēķiniem spriežot, “nelegāli ražota” varētu būt trešā daļa no visiem Latvijā patērētajiem pārtikas produktiem.
No nodokļu iekasētāja viedokļa tas, protams, nav labi. No statistiķa viedokļa arī nav labi. No “nelegālā ražotāja” viedokļa turpretī viss atbilst veselā saprāta likumiem: ja valsts neko nepalīdz mums, kāpēc mums ar to rēķināties? Pret šādu nostāju arī man nav ko iebilst: manās interesēs ir — lai pēc iespējas daudz cilvēku strādā un sagādā sev vismaz iztiku.
Ar mietu pret kviecienu
Latvijas iestāšanās ES, ja tā notiks, visvairāk skars tieši “nelegālos” zemniekus. ES atbalsta maksājumi cieši saistāmi gan ar dalībvalstīm noteiktajām realizācijas, gan ar ražošanas kvotām. Realizācijas kvotas nebūt nenozīmē tikai to produkcijas daļu, ko Latvija drīkstēs eksportēt uz ES. Tajās iekļauts arī Latvijā pārdodamais apjoms. Pārpalikumu brīvi realizēt varētu tikai valstīm, kas nav Eiropas Savienībā. Savukārt ražošanas kvotas attieksies uz visu, ko vien izaudzē Latvijas zemē.
Latvijai subsīdijas maksās tikai tādā gadījumā, ja tā neražos vairāk. Ja “nelegālais zemnieks” savā dārzā, savā kūtiņā turpinās ražot “nelegālu pārtiku”, tad īstais, reģistrētais, “legālais” zemnieks nesaņems ES tiešos maksājumus. Tā kā runa ir par ES nodokļu maksātāju naudu, ES kontrole būs nežēlīga. Sējumu platību aprēķinās, analizējot satelītu iegūtos attēlus. Pa kūtiņām atkal staigās skaitītāji. Būs kā vācu laikā, kad kaujamai cūkai bāza rīklē mietu, lai pagasta valdīšana nesadzird kviecienu.
Naudu atdod nekā nedarītājiem
Pēdējo gadu lauksaimniecības politika ir bijusi tuvredzīga. Cenšoties nostiprināt konkurētspējīgos ražotājus un argumentējot savu rīcību ar motīvu, ka “subsīdiju naudu nevar atdot apēšanai”, Zemkopības ministrija izputinājusi lielāko daļu zemes īpašnieku, padarot viņus par bezdarbnieka pabalstu saņēmējiem, dažādu citu sociālo pabalstu lūdzējiem. Nauda tik un tā ir izlietota. Tā vietā, lai balstītu ražotāju, nauda atdota nekā nedarītājam. No morālā viedokļa tāds iznākums ir postošs: nodzeršanās, noziegumi, savā vaļā pamesti bērni.
Tāpēc Zemnieku savienība savās programmās visu laiku prasījusi hektārsubsīdijas, kas katru zemes īpašnieku mudinātu izvēlēties ekonomiski efektīvāku ražošanas veidu. Manuprāt, vēl pareizāk būtu atgriezties pie “Ulmaņa laiku” prakses, kad zemniecību balstīja, nosakot zemus kredīta procentus (vairumā gadījumu 1—2 procentus, kas sedza tikai paša kredīta apkalpošanu) un garus kredīta atmaksas termiņus. Naudu, ko tagad izlietojam subsīdijām, tad varētu atvēlēt bankām reālo kredīta likmju dzēšanai. Tad katras saimniecības liktenis vairāk būtu atkarīgs no paša saimnieka uzņēmības, izdomas un darba prasmes.
