…vai tas būtu rūgts vai salds. “Es jau to nelietoju,” šņabjdegunis taisnojas, “tikai drusciņ, mazu drusciņ, nav pat vērts runāt par to.”.
…vai tas būtu rūgts vai salds. “Es jau to nelietoju,” šņabjdegunis taisnojas, “tikai drusciņ, mazu drusciņ, nav pat vērts runāt par to.”
Tā ir viena no manām mīļākajām galda dziesmām, kad saskandinām glāzes vai alus kausus, kā tas Jāņos pienākas.
Lasu, ka Jāņu laikā pieprasījums pēc alus dubultojies. Skaidra bilde! Izskraidīju visu pilsētu, savu iecienīto “užavnieku” meklēdams. Nekā! A Jāņos, paši saprotiet, bez visa var — bez mājām, bez sievas, bez azaida, tikai bez alus, jāņuguns un draugiem nevar iztikt!
“Cēsu alum” šis gads esot sācies veiksmīgi, jo pirmajos piecos gada mēnešos alus pārdošanas apjoms sasniedzis 17 procentu pieaugumu. Nav ne vainas “cēsniekam”. Gaišais man patīk labāk par tumšo.
Esmu pārliecināts, ka valsts ekonomiskā situācija neietekmē alus tirgu. Tāpat kā Jāņu svinēšanu. Lai vai kā mums klātos, jāsvin! Mēs ar draugiem svētkos paņēmām “Dzintara alus” piecu litru muciņu. Pārstrādājām teju piecās minūtēs. Vajadzēja uzpravīties. Kad nu “līvu alus darītavas” produkcija bija nodegustēta, metāmies uz Gulbenes alus darītavas “Barona” alu. Labs. Bet “tērvetnieks” labāks, un “užavnieks” pavisam labs. Beigās mums ar džekiem pietrūka skanošā. Kāds iznesa no pagraba paša brūvēto brāgu. Es teicu: “Čaļi, piedodiet, bet šito es nē. Esmu nestabils uz kājām, nevarēšu paskraidīt.”
Gāju mājās. Sieva mani sagaidīja smaidīdama ar vārdiem: “Ak, tu, mana alusgalva. Kefīru dzersi?”. Kāpēc tad ne? Labāk kefīru, nevis brāgu.
