Jaungada uguņošanas laikā Daugavpilī paštaisītas petardes sprādzienā ievainots un pēc tam miris sešpadsmitgadīgs jaunietis.
Jaungada uguņošanas laikā Daugavpilī paštaisītas petardes sprādzienā ievainots un pēc tam miris sešpadsmitgadīgs jaunietis. Visā Latvijā smagas sejas un acu traumas uguņošanā guvuši vairāk nekā divdesmit iedzīvotāju. Stradiņa slimnīcā Jaunā gada pirmo nakti pavadījuši septiņi cilvēki, kuri guvuši traumas, petardēm un raķetēm sprāgstot sejā. Drūma statistika.
Ko mums dod šie krāšņie un neatkārtojamie mirkļi, kad ugunsziedi izšaujas debesīs? Prieku? Svētku sajūtu? Ovācijas? Gandarījumu? Ja to dara pieredzējuši un profesionāli pirotehniķi, tad — jā. Bet, ja raķetes iepērk tikai tāpēc, lai parādītu maka biezumu un to, cik naudas var atļauties “izšaut” debesīs? Ja to dara kaimiņš vai radinieks, kurš iepriekš nekad nav rīkojies ar pirotehniku? Ja to dara iereibuši paziņas? Ko tad?
Manuprāt, tad no skaistuma pāri paliek tikai uztraukums un bailes. Bailes, ka tik kāds nekļūdās, ka tik kaut kas “nenoiet greizi”. Uztraukums, ka raķete var ietriekties skatītāju pūlī vai loga rūtī. No skaļajiem blīkšķiem pārbijušies mājdzīvnieki un raudoši bērni. Cietušie. Arī mirušie.
Pēc svētkiem, kad vairāki jau smagi savainojušies un uguņojot guvuši dažādas traumas, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš ierosinājis grozījumus likumā, kas paredzētu stingrākas prasības pirotehnikas izstrādājumiem, lai tirgū nenonāktu nekvalitatīvas preces. Ko tas mainīs? Vai tas, ja petardes maksās dārgāk vai veikalos nonāks tikai “kvalitatīvas” preces, pasargās tos plānprātiņus, kuri nezina, kā tās jālieto? Vai stingrāki tirdzniecības noteikumi atturēs jauniešus izgatavot un šaut gaisā paštaisītas petardes?
Domāju, ka nē. Kamēr vien vecāki dos bērniem kabatasnaudu “spridzeklīšu” pirkšanai, labāk nebūs. Bērni augs, un līdzi viņiem plauks arī kāre pēc ugunspuķēm. Arvien lielākām. Varbūt der atcerēties laiku, kad raķetes veikalos nopirkt nevarēja, un priecāties tikai par brīnumsvecītēm?
