Ekonomiskajai situācijai Latvijā kļūstot arvien sliktākai, gribētāju doties svešumā pēc labākas dzīves aizvien netrūkst.
Ekonomiskajai situācijai Latvijā kļūstot arvien sliktākai, gribētāju doties svešumā pēc labākas dzīves aizvien netrūkst. Taču Ilze Valaine ar jaunizveidoto ģimeni ir atgriezusies no Anglijas un nu plāno dzīvi Latvijā.
Izbauda Sprīdīša stāstu
— Strādāt un dzīvot Anglijā iepriekš neplānoju. Vasaras brīvlaikā aizbraucu pie māsas uz Londonu. Iepatikās. Līdzko beidzu pirmo kursu Rīgas Medicīnas koledžā, ņēmu akadēmisko gadu un prom biju, pēc kāda laika strādāt atbrauca arī draugs. Nodomāju — ja izlaidīšu vienu gadu, īpaši liels zaudējums nebūs. Turklāt tā bija iespēja labāk apgūt angļu valodu, paskatīties, kā dzīvo citi, un, protams, nopelnīt, varbūt pat iekrāt. Tikai vēlāk sapratu, ka šādam mērķim nav lielas jēgas un vērtības. Izbaudīju Sprīdīša stāstu, un paldies Dievam, ka arī man bija gulbītis, kas aizved uz laimīgo zemi.
Latvijā man nebija nekādas darba pieredzes, nezināju pat, kā cilvēki tiek pie darba. Pirku Londonā krieviski drukātās avīzes un lasīju sludinājumus, taču ātri vien sapratu, ka uz tiem paļauties nevar. Arī uz darbā iekārtošanas uzņēmumiem ne.
Gludina aizkarus, tin hamburgerus
Tā kādu pusgadu nodzīvoju bez darba. Šajā bezdarba posmā ļoti atbalstīja māsa un draugs. Draugam bija stabils darbs celtniecībā, savukārt māsa strādāja beķerejā. Viesstrādnieki lielākoties veic mazkvalificētus darbus, pat tad, ja dzimtenē iegūta augstākā izglītība. Arī es izmēģināju spēkus dažādos darbos — gludināju aizkarus, viesnīcā uzkopu telpas, kādu laiku tinu hamburgerus. Strādāt ārzemēs nav viegli, lai nopelnītu, tiešām ir jāstrādā, taču tur par paveikto arī godīgi maksāja. Nereti pārņēma sajūta — ko es te daru, kam to daru? Šo sajūtu pārvarēt ir ļoti grūti. Ja man šajos lūzuma posmos nebūtu atbalsta, tik ilgi viena bez mīļajiem nodzīvot nespētu. Tā pēc kāda laika pieteicās meitiņa, un manas darba gaitas beidzās.
Medicīnā atbalsta ģimenes
Medicīnas sistēma Anglijā ļoti atbalsta gan maznodrošinātos, gan jaunās māmiņas un tēvus. Kamēr gaidīju bērniņu un arī gadu pēc bērniņa piedzimšanas man un draugam bija izsniegta medicīnas karte, kas nodrošināja visu pirmās nepieciešamības ārstu apmeklēšanu bez maksas. Arī par zālēm, kuras izsniedza pret receptēm, maksāt nevajadzēja. Ģimenes ārstu sistēma arī ir ļoti ērta: ja netiec pie viena, tiksi pie cita ārsta, turklāt slimības vēsture tiek ievadīta vienotā datubāzē. Ļoti ceru, ka arī Latvijā tā kādreiz būs.
Nomāc atsvešinātība
Viens gads Londonā izvērtās trijos gados. Dzīvot svešumā nav viegli. Tur neskan dzimtā valoda, vairums pat nezina, kas ir Latvija. Ļoti ilgojos pēc mājām, ģimenes, draugiem — pēc visa, ko pazīsti un zini. Anglija, Londona man nekad nelikās īpaša. Lai arī cilvēki Anglijā ir smaidīgāki, ar dzīves kvalitāti apmierinātāki, vienmēr jutos atsvešināta no šiem smaidiem, kultūras, valodas. Trūka vienotības. Domāju, ka daudz būs cilvēku, kuri mani sapratīs. Turklāt vakaros iziet ārā bija baisi, jo nākamajā dienā avīzēs bija ļoti daudz ziņu par piekautajiem, noslepkavotajiem un bez vēsts pazudušajiem cilvēkiem.
Lai meitiņa aug dzimtenē
Mājās atgriezāmies meitiņas Annijas dēļ. Vēlējāmies, lai Annija aug Latvijā, dzird savu dzimto valodu un iepazīst Latvijas kultūras vidi. Meitiņa mums lika saprast, ka tie sīkumi, ko ikdienā nenovērtējam, ir paši būtiskākie. Paldies lielpilsētai Londonai un daudzajiem svešiniekiem, taču tur kā strādniece neatgriezīšos. Vēlos iegūt augstāko izglītību un atgūt visu zaudēto.
