Viengad 5. maijā jau ziedēja ķirši vai ābeles, citugad — tikai baltās vizbulītes vai narcises, kuras bērnībā vienīgās sniedzām tētim viņa dzimšanas dienā.
Viengad 5. maijā jau ziedēja ķirši vai ābeles, citugad — tikai baltās vizbulītes vai narcises, kuras bērnībā vienīgās sniedzām tētim viņa dzimšanas dienā. Tas likās tik svarīgi mazā bērna sirsniņai.
Šogad pavasaris nāk ļoti lēnām, un nu jau arī gribas, lai tik laiks tā nesteidzas, jo mūsu tētis sagaidījis jau 70. dzimšanas dienu.
1936. gada 5. maijā Kurmenē, grāfa Kamerovska muižas kalpotāju mājā, Jāņa un Emīlijas Zālīšu ģimenē piedzima trešais bērniņš — puisītis, kuru vecāki nolēma saukt par Jāni. Pēc laika trijiem vecākajiem bērniem piepulcējās vēl trīs. Drīz sākās karš, kurš nepagāja garām arī šim mazajam ciematiņam. Postījumi skāra muižu, un ģimene uz neilgu laiku devās bēgļu gaitās. Par laimi, pašu ģimeni karš pasaudzēja. Atgriežoties kuplajai Zālīšu ģimenei tika ierādīta zeme un mājas tālāk no pagasta centra — “Kraukļupurvā”.
Pēckara laikā Kurmenes četrgadīgajā pamatskolā mācības sāka dažāda vecuma bērni un pusaudži, tajā skaitā arī Jānis. Piecdesmitajos gados sāka dibināt kolhozus, un ģimenei bija jāiestājas kolhozā.
Jānis skolu pabeidza 1954. gadā, bet jau nākamā gada novembrī viņu iesauca dienestā padomju armijā. Sākumā viņš dienēja Lietuvā, vēlāk — Ļeņingradā. Pēc armijas, 1959. gada novembrī, tēti 23 gadu vecumā aicināja strādāt toreizējā kolhoza “Izturība” liellopu fermā par brigadieri, vēlāk viņš apguva zootehniķa profesiju.
Kad 1960. gadā tuvākos mazos kolhozus apvienoja, te sāka strādāt jauna tikko Saulaines sovhoztehnikumu beigusi zootehniķe Velta, kurai dzimtā puse ir Rundālē. Jauniešu draudzība turpinājās vairāk kā gadu, līdz tētis un mamma nolēma tālāk dzīvi vadīt kopā. Šogad 15. septembrī šī būs viņu laulības 44. svētku diena.
Jaunā ģimenīte sagaidīja trīs meitas. Visas lolotas, mīlētas un audzinātas ar mīlestību. Ģimenē, citam pret citu un apkārtējo pasauli. Par to vecākiem liels, liels paldies!
Lai arī mainījās valdības, nosaukumi, likumi un prasības, tētis līdz 1996. gada maijam palika zootehniķis, pavisam nostrādāja 38 gadus. Krājās pieredze, kura noder vēl šodien, saimniekojot savā piemājas saimniecībā. Tētim visu mūžu patikuši zirgi. Arī tagad mājās liels palīgs ir zirgs Dunda.
Aizejot pensijā, ziemā viņam lielu daļu laika aizņem vaļasprieks — grozu pīšana, pinumi noder arī dāvanai.
Tomēr visvairāk brīvdienas vai svētku dienas, kad meitu ģimenes sabrauc pie vecākiem, gaida Veltas un Jāņa mazbērni — Linda, Mārcis un Laura Antuāna. Tad mums, meitām, gribas teikt: “Nekur nav tik labi kā mājās…”.
