Nezinu, kādās skolās man tagad jāiet, jo es vairs nemāku sarunāties ar Izabellu.
Nezinu, kādās skolās man tagad jāiet, jo es vairs nemāku sarunāties ar Izabellu. Viendien viņa man saka: — Tāds depresīvs noskaņojums, laikam jāsarīko burziņš! Es, naivais, iedomājos, ka tas ir jauns modes novirziens un Izabella burzīs nesen nopirkto apģērbu. Bet izrādās — nekā! Viņa kaut kur padzirdējusi, ka valodnieki nolēmuši turpmāk tā dēvēt tusiņus. Man jau liekas, ka tusiņi un burziņi ir tikai jauniešiem, bet vai tad Izabellai to var ieskaidrot.
Izabellai jaunvārdi tā iepatikušies, ka viņa tos lieto gan vietā, gan nevietā, manuprāt, daļu izdomā pati. Viendien viņa atbrauc no Rīgas un stāsta: — Vai, kāds tur bija smacenis! Es, protams, viņai piebalsoju, bet otrā rītā arī pats nolēmu runāt mūsdienīgi — teicu, ka man smacenis zeķēs, bet viņa mani nosauca par galīgo muļķi — tas taču esot smogs…
Kad Izabella sāka stāstīt par vienradžiem un divradžiem, kuri iet, kā pagadās, es nodomāju, ka no zooloģiskā dārza izbēguši kaut kādi Āfrikas dzīvnieki. Izrādās, Izabella runājusi par tramvajiem un trolejbusiem.
Kādu dienu Izabella man saka: — Nāviņtrauči — tie gan ir īsti vīrieši! Man tīri neomulīgi palika. Interesanti, kas man tagad būtu jādara?
Vakar izteicu viņai ultimātu — vai nu sāks runāt skaidrā latviešu valodā vai pārtraukšu ar viņu sarunāties. Man no viņas jaunvārdiem jau galva griežas. Atklājās, nāviņtraucis nav tik briesmīgs, kā izklausās — šo vārdu Izabella izdomāja, jūsmojot par skeletonistiem.
Indriķis
