Tā kā man un Indriķim ir atšķirīgi viedokļi par dārzeņkopību, gurķus šogad nolēmām audzēt katrs pēc savas metodes. Es iesēju, ievērojot senču tradīcijas, 22. maijā, bet Indriķim gribējās izcelties — viņš tos iesēja divas nedēļas agrāk. Tagad staigā lielīgs un piepūties kā gailis — viņa stādi divreiz lielāki nekā manējie. Indriķa gurķi ir tikpat nekaunīgi kā viņš — lien uz manas vagas pusi. Es tā arī pateicu: ja nomāks manējos, apgriezīšu visas stīgas vai arī pievākšu ražu — kas manā vagā, tas mans. Kaut kādai kārtībai taču jābūt.
Vispār Indriķis šogad tēlo baigo dārznieku.. Iedomājieties, viņš man liek jau no agra rīta iet uz vasarnīcu un grozīties tur, lai putni ķiršus nenoēdot, jo viņa darinātos putnubiedēkļus strazdi ignorējot… Nu par šādu gājienu viņš man nevienu ķirsi nedabūs!
