Iesaka Sandra Pumpure, laikraksta “Staburags” reportiere
Tumšie ziemas vakari tā vien vedina biežāk paņemt rokā grāmatu. Viens no pēdējā laika labākajiem atklājumiem bija Lūsindas Railijas “Olīvkoks”. Aizraujošs un piesātināts stāsts ar neparedzamiem pagriezieniem.
Kopš neaizmirstamās vasaras, kuru Helēna aizvadīja Kiprā un kurā pirmo reizi iemīlējās, pagājuši 24 gadi. Viņa tur atgriezusies kopā ar ģimeni, jo krusttēvs novēlējis viņai savu māju “Pandoru”. Lai arī Helēna vēlas tikai sakārtot īpašuma lietas un savējiem parādīt vietu, kur savulaik pati aizvadījusi brīnišķīgu laiku, notikumi izvēršas citādāk. Nams ir kā mistiskā Pandoras lāde, kas glabā daudzus noslēpumus. Tos visi vēlētos aizmirst, bet notikumu virpulis ir neizbēgami neparedzams, tiklīdz jaunā sieviete atgriezusies šajā mājā. Pandoras lādes vāks, pat neapzinoties to, ir pavērts, it kā pats liktenis būtu lēmis atklāt patiesību un salikt visu savās vietās.
Stāsts risinās no Helēnas dēla Aleksa skatu punkta, kādus viņš šos notikumus atceras savā tīņu vecumā, pirmo reizi ierodas “Pandorā” un pēc vairākiem gadiem tur atkal atgriežoties ar romānā iesaistītajiem — kā mainījušās un veidojušās visu iesaistīto dzīves. Nekas vairs nav tā, kā bijis, bet patiesība tomēr daudz ko atrisinājusi, mainījusi, un pagātnes rēgi negrauž prātu.
Grāmatu ir viegli lasīt, un aprakstītajās situācijās daudzkārt var vilkt paralēles ar pašu un apkārtējo likteņiem. Tikai, kā mēs protam vai gribam risināt savas problēmas — ļaujamies straumei vai samezglojumus “cērtam” pušu uzreiz. Grāmatā nav ne miņas no vardarbības, bet dvēseles spogulī liek ieskatīties skaudri. Tomēr katrā bezcerīgajā situācijā redzams cerību stariņš.
Tā nav mana pirmā satikšanās ar īru rakstnieces Lūsindas Railijas darbiem. Fascinējošs ir arī viņas romānu cikls “Septiņas māsas”. Maģisks, dažkārt pārdabisks, bet aizraujošs. ◆
