Es laikam esmu naiva. Tā ticēju mūsu senču ticējumiem, bet tik smagi neesmu vīlusies pat Indriķī. Iedomājieties, es Lieldienu vakarā gāju šūpoties (dienā bija kauns, bail, ka šūpoles nesalaužu), lai vasarā odi nekostu, bet kas tagad notiek? Manī pret šiem lidoņiem ir pamodies zvērs. Tā vien šķiet, ka viņi ir sākuši karu pret cilvēci, lai atriebtu savu iepriekšējos gados bojāgājušo radu nāvi. Indriķim jau labi, viņš tāds sīks — cik tad odu uz viņa var sasēst? Mani gan laikam viņi uzskata par pasaules drošāko lidlauku. Tik vien spēju, kā no viņiem atgaiņāties. Mani sīcēju nekaunība tā traumējusi, ka arī miegā situ plaukstas. Un galvenais — pat nav kam sūdzēties. Indriķis nopirka kaut kādu aerosolu viņu atbaidīšanai, bet man šķiet, viņiem tā aromāts ļoti patīk. Odi kā traki pēc manis. Kā puiši jaunībā.
