Aizvadītā nedēļa pagāja saspringtā darba ritmā, visas dienas bija saplānotas pa stundām un minūtēm.
Pašlaik notiek izglītības pārvaldes reorganizācija. Rajona padomei, tāpat kā visās valsts un pašvaldību iestādēs, samazina finansējumu, un tas tiešā veidā ietekmē arī mūsu iestādi. Reorganizācijas principus varētu izvērtēt līdz 1. oktobrim, bet līdz tam jātiek skaidrībā ar to, kas un kā pārņems izglītības pārvaldes funkcijas. Tāpēc tiekamies ar novadu vadītājiem un izskatām iespējas, kā turpmāk strādās pārvalde un kas novados nodrošinās tās līdz šim veiktās funkcijas. Tāpat spriežam par mērķdotācijas sadales principiem skolotājiem. Katrā novadā ir jāizstrādā iekšējie noteikumi, kādā veidā būs sadalīta mērķdotācija, pēc kādiem principiem. Sarunas ir smagas, jo runa ir par finansējumu, kas vienmēr ir bijis sāpīgs jautājums. Varu teikt, ka novadu un skolu vadītāji ir ļoti saprotoši. Nedaudz nācās „nogriezt” lielākām skolām un piešķirt šo naudu mazākām skolām, lai tās varētu eksistēt. Būs novadi, kas piemaksās saviem skolu direktoriem, līdz ar to veidosies situācija, ka par vienādu darbu amatpersonas saņems dažādu atalgojumus. Atšķirīgas algas būs arī bērnudārzu skolotājiem, tas pilnībā būs atkarīgs no novada finansiālās situācijas. Reformas izglītības darbinieku atalgojuma ziņā ir radījušas nevienlīdzīgu situāciju.
Reformas bija jāsāk vismaz kādu mēnesi agrāk, maija beigās skolotājiem bija jāzina, kas notiks. Tagad iznāk, ka skolotāji atgriezīsies no atvaļinājuma un uzzinās, ka viņus iespējams no darba, atbrīvos.
Būs jāatlaiž darbinieki. Tas ir ļoti smagi, un šajā nežēlīgajā laikā ir svarīgi saglabāt cilvēcību.
Smaga situācija ir arī ar ārpusstundu darbu, sporta skolām, jo šīm vajadzībām piešķirtais finansējums ir ļoti mazs, un diez vai vecāki varēs samaksāt par bērnu interešu izglītību. Brīžiem šķiet, ka Rīgā strādājošie vēl līdz galam nav izpratuši novadu reformu.
Skolotāji 1. septembri gaida ar bažām un diezgan lielu neziņu, tāpēc ir plānots, ka dažos novados varētu notikt izglītības pārvaldes un ministrijas darbinieku tikšanās ar skolotājiem, lai skaidrotu esošo situāciju. Gan izglītības sistēmā kopumā, gan saistībā ar pārmaiņām, novadu izveidošanu un modeļa “nauda seko skolēnam” gaitu. Tikšanas laikā arī godināsim skolotājus, kurus valdība piespieda doties pensijā. Aizkraukles reģionā darbu skolā atstāj ap trīsdesmit pensijas vecumu sasniegušo skolotāju, bet ap desmit skolotāju, kuri sasnieguši šo vecumu, skolā tomēr paliek strādāt.
Līdzīga, ja vēl ne dramatiskāka, ir situācija medicīnas jomā. Pagājušajā nedēļā masu medijos izskanēja ziņa, ka ļoti daudz ārstu pamet Latviju un dodas meklēt laimi uz ārzemēm. Pēdējā mēneša laikā dokumentus izbraukšanai uz citu valsti kārtojuši 43 ārsti. Šāda izvēle ir saprotama, jo, ja ārsts saņem ap 300 latu mēnesī, tad izdzīvot ir grūti. Bet ārzemēs medicīnas speciālisti saņem ap 30 — 40 latu stundā. Situācija ir satraucoša, jo ar izglītību mēs kaut kā jau tiksim galā — labāk vai sliktāk, bet bez izglītības nepaliksim. Taču veselību par naudu nenopirksi. Un, ja Latviju tādā daudzumā un tik strauji pametīs labi medicīnas speciālisti, kas ārstēs mūs un mūsu bērnus? Valsts vadītājiem ir jādomā ilgtermiņā, nevis tikai par to, kā pārvarēt krīzi, bet arī par to, kā mēs dzīvosim pēc krīzes. Kāda būs mūsu dzīves kvalitāte.
Pagājušā nedēļā satrauca arī tas, kas notika Taizemē un Japānā — taifūns un zemestrīce, kurā ievainojumus guvuši ap simts cilvēku. Labi, ka glābšanas dienestiem izdevās atrast gandrīz 700 bez vēsts pazudušo kāda kalnu ciemata iedzīvotāju. Pie mums, protams, tādas dabas izraisītas katastrofas nevar notikt, bet tas vēlreiz apliecina, cik svarīgi ir atbalstīt un uzturēt valsts dienestus, kas sniedz palīdzību nelaimē nonākušiem cilvēkiem.
Pozitīvi ir tas, ka, neraugoties uz situāciju valstī, latvieši nav zaudējuši ticību un cerību. Par to liecina fakts, ka Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā piedalījušies aptuveni 60 000 ticīgo. Tas nozīmē, ka mēs neesam atmetuši cerību. Un, ja mums nespēj palīdzēt valdība, tad varbūt ir jātic, ka to spēs augstāki spēki. Ticībai ir liels spēks, un, ja ticēsim, tad mūsu cerības piepildīsies.
Par spīti visam 1. septembris skolās būs, un skolotāji gaidīs savus skolēnus ar tādu pašu sirsnību, kā tas ir noticis visus iepriekšējos gadus.
