Man galvā ir viens vienīgs sviests. Vēlēšanas tuvojas, bet es vēl nezinu, par ko balsot. Domāju, ieklausīšos un ieskatīšos reklāmās, un kura mani uzrunās, tai sekošu. Uzrunāja daudzas, bet sekot pagaidām nevienai negribas. Nu, kā lai es balsoju par partiju, kuras numurs un sauklis “Pievienojies mums!” uzdrukāts uz divstāvīga autobusa, bet tas man pabrauc garām, un es kā vientuļa pujene vēl stundu gaidu citu! Ja tas autobuss būtu apstājies, es taču tam sekotu un 2. oktobrī arī partijai, jo būtu pārliecinājusies, ka vārdi saskan ar darbiem.
Viendien kaut kāda partija dalīja balonus. Ar hēliju piepildītus. Nu, domāju, balsošu par to. Ja jau balonus tā piepūš, ka tie pie griestiem skaisti pielīp bez kādiem palīglīdzekļiem, tātad partijai ir jaunas idejas. Bet otrā dienā skatos: visi — pļukš! — kā vecas lupatiņas pa grīdu mētājas. Nu nē, par šo partiju nevar balsot — runas arī būs kā baloni, tik ar tukšu gaisu pildītas.
Vakar, braucot autobusā, ieraugu milzu plakātu ar uzrakstu “Ražots Latvijā”. Domāju, kādu delikatesi reklamē, bet, tuvāk piebraucot, redzu: uzzīmēti trīs cilvēki, — tātad aicina palielināt dzimstību! Indriķis iebilda — tas taču esot partijas nosaukums. Nē, par tik divdomīgu arī nevar balsot, man patīk skaidra valoda.
Un tā nu es taisos kā vista uz perēšanu. Nezinu, par ko balsot.