— Šitāda netaisnība, tā taču ir laupīšana! — šādi sveiciena vietā mani uzrunāja Irēnas kundze.
Varēja redzēt, ka sievietei pilna sirds un gribas izrunāties. Raizes Irēnas kundzei sagādājušas zemes mērniecības lietas. Irēnas vīrs nu jau trīs mēnešus strādā ārzemēs. Nebūtu jau braucis, bet ar algu, ko maksāja vietējā celtniecības firma, nevarēja galus savilkt. Bija iekrājies arī pamatīgs parāds par dzīvokļa īri un apkuri.
Pirms 20 gadiem ģimene iegādājās īpašumu — 5 hektārus meža un 3 hektārus aramzemes. Tā teikt, “drošības spilvenu” bērniem. Īpašums tika ierādīts dabā, ierakta kupica un ierakstīts Zemesgrāmatā. Ziemā, kad bija mazāk naudas, kokmateriālus pa kādai kravai pārdeva. Nu viss aizaudzis, un lauksaimniecībā izmantojamo zemi grib ierakstīt pie meža daļas, bet likums paredz: ja ar īpašumu notiek kaut kāda darbība, tas no jauna jāuzmēra instrumentāli. — Ja tu zinātu, cik tas maksā! — sašutusi stāsta Irēnas kundze. — Ap 500 latu! Vīrs naudu atsūtīja. Domāju, samaksāšu īri un nopirkšu beidzot kārtīgu kleitu, bet nu nekā — atkal uz “humpalām” jāiet, jo visa nauda jāatdod mērniekam. Aizgāju pie draudzenes, kura kaut ko vairāk saprot no īpašuma lietām, lai man izskaidro, kur te loģika. Mans īpašums jau pirms 20 gadiem uzmērīts, ierakstīts Zemesgrāmatā un robežas ierādītas. Bet viņa man saka: “Mīļā, nemeklē nekādu loģiku, ja ir īpašums, par to jāmaksā.” Bet es vienalga nesaprotu šo kārtību!
