Vakarrīt televīzijā dzirdēju, ka 47 procenti Latvijas iedzīvotāju svin Valentīndienu. Nodomāju — vai tad es kāda muļķe, ka nesvinēšu tikai tāpēc vien, ka Indriķis neatzīst šos svētkus.
Tā kā mans veikals ir “Maxima”, uzticējos šī mazumtirdzniecības veikalu tīkla veiktajai aptaujai, kurā noskaidrots, ka Valentīndienā vislabākā dāvana ir gardas paša gatavotas vakariņas. Izlēmu sarīkot afrodīziju vakaru, proti, maltītei izmantot uzturproduktus baudas, kaisles un iekāres veicināšanai. Internetā izlasīju, ka austeres ir vienas no spēcīgākajiem afrodīzijiem. Nekad gan tās nebiju ēdusi, bet nu svētku dēļ noriskēju. Sākumam nopirku divas, jo nevar jau zināt, kā tās iedarbosies. Tā arī nesapratu, kas tur varēja būt seksuāls. Mēs ar Indriķi tā nopūlējāmies, kamēr ar nazi tās dabūjām vaļā, ka nekādu baudu neizjutām. Piedevām es vēl roku savainoju. Pēc tam ēdām sparģeļu un artišoku sautējumu ar ķiplokiem un sīpoliem — šie produkti arī ir spēcīgi afrodīziji. Kaut ko tik negaršīgu sen nebiju ēdusi. Kaut asaras bira, bet svētku labā upurējos. Indriķis no sautējuma atteicās un ēda speķmaizi. Man kaisle uzradās tikai, kad ķērāmies klāt saldajam — šokolādei. Kā man tā garšoja! Es apēdu gandrīz kilogramu. Pēc tam gan mazliet mocīja slikta dūša. Secināju, ka tie afrodīziji acīmredzot domāti ārzemniekiem, mēs, latvieši, neesam tik viegli iekustināmi.
