Skolotājai Vinetai Grinšponei Bebru pamatskolā šis ir pirmais mācību gads, lai gan savā profesijā viņa strādā jau 25 gadus. “Manuprāt, mūsdienās skolotāja profesija joprojām ir prestiža —
mēs katrs savu darbu darām pēc labākās sirdsapziņas,” teic Vineta. Šajā mācību gadā viņa tikusi pie audzināmās — 5. — klases, bērniem māca bioloģiju, mājturību un tehnoloģijas, kā arī vada konditorejas pulciņu.
Skolotājam jāpieņem pārmaiņas
Par profesijas izvēli Vineta Grinšpone teic: “Patiesībā šī nav mana bērnības sapņu profesija, atceros, teicu: nekad nebūšu skolotāja! Sapņoju kļūt par zobārsti, taču šis sapnis beidzās, pašai iesēžoties zobārsta krēslā. Sapratu, ka negribu mocīt cilvēkus. Vienmēr patika darboties virtuvē, no mammas esmu mantojusi kūku cepšanas talantu — patīk, izdodas, un galvenais, ka visiem garšo. Savas prasmes pilnveidoju Vecbebru tehnikumā, tur ieguvu profesiju, sagadījās, ka pēc tehnikuma beigšanas man palūdza aizvietot vienu pasniedzēju, otru, ko arī darīju. Tam sekoja skolas vadības mudinājums mācīties pašai par skolotāju. Savā skolā otrreiz atgriezos jau kā skolotāja.”
Vecbebru tehnikumā nostrādāti 25 gadi, pēc skolas slēgšanas joprojām par to bez emocijām nevar runāt. Skolotāja teic, katru dienu, braucot tukšajai ēkai garām, cenšas tajā virzienā neskatīties — sāp sirds. “Tehnikumā darbs bija ar pusaudžiem un jauniešiem, kuri jau apgūst profesiju, esmu strādājusi arī bērnudārzā, mācot pašus pamatus, tagad pamatskolā bērniem jāiemāca pamatprasmes, pamatzināšanas. Skolotājam jābūt elastīgam, jāpielāgojas apstākļiem un jāpieņem pārmaiņas,” domā Vineta.
Agrāk bija vairāk
tiesību
Mācot meitenēm mājturību un tehnoloģijas, ļoti labi var redzēt, vai bērni mājās strādā, vai ir apguvuši pamatprasmes virtuvē, var redzēt, ka ir arī tādi, kuri neprot rokās noturēt kartupeli: “Kad sākam strādāt ar dārzeņiem, redzu, vai bērns vispār zina, ar ko ir jāsāk, vai zina, ka dārzenis vispirms jānomazgā. Jāatzīst, mani pirmie novērojumi ir tādi, ka meitenēm ēst gatavot patīk labāk, nekā darināt rokdarbus. Tas saistīts ar to, ka mājās ar rokdarbiem darbojas arvien mazāk, nevaram no meitenēm gribēt, lai viņas to prot, ja mājās to nedara mammas, vecmāmiņu daudzās ģimenēs vairs nav.”
Par skolotāja profesiju un pienākumiem Vineta teic, ka agrāk nebija tik daudz dokumentu, pārskatu, vairāk laika varēja veltīt darbam ar bērnu, tagad viss “jāpierāda”, jāiegrāmato un jādokumentē, ko jaunajā darbavietā viņai palīdz kolēģi: “Arī komunikācija ar bērniem vairs nav tik vienkārša, jāpadomā, ko drīkst, ko nedrīkst, mainījusies vecāku attieksme. Skolotājam agrāk bija vairāk tiesību, tagad esam “sasieti”, domāju, tas nav pareizi. Man paveicies ar vecākiem — varam visu izrunāt, kontaktēties, taču zinu, ka visiem skolotājiem tā nav.”
Tu varēsi, tu izdarīsi, tev veiksies!
Kādam jābūt skolotājam šodien? Saprotošam, iejūtīgam, jāredz, ja bērnam kaut kas atgadījies, nevar uzspiest, ka šodien ir pārbaudes darbs, un skolotāju neinteresē, kas bērnam ir atgadījies. Bērns jāuzklausa, jāsaprot, varbūt viņam pienākas atlaide, un viņš var kontroldarbu uzrakstīt citā brīdī. “Man droši vien paveicies, jo vienmēr ar skolēniem ir bijušas labas attiecības. Cik zinu, 25 gados, strādājot Vecbebru tehnikumā, neesmu tikusi pie iesaukas, lai gan viltīgi esmu mēģinājusi to izvilināt. Strādāju arī par audzinātāju kopmītnēs, tas varbūt bija noteicošais, jo jaunieši man vairāk uzticējās ārpus stundām, iepazinu viņus kā cilvēkus, ne tikai kā skolēnus stundās. Man kolēģe reiz nodeva vēstuli, ko bija rakstījis viens audzēknis, ka man var uzticēties, ka esmu devusi viņam tā brīža padomu, kas ļoti palīdzējis. Tas manam darbam bija labs novērtējums. Patlaban ar bērniem Bebru pamatskolā ir tā, ka viņiem vēl gribas, lai skolotājs viņus samīļo, viņi pienāk, apķeras, vienmēr novēlu labu dienu, lai veicas. Kāds saka — man neveiksies, es neprotu, man neizdosies, bet es saku: nē, tu varēsi, tu izdarīsi, tev veiksies! Vienmēr jādomā pozitīvi,” pārliecināta skolotāja.
Piektdienas rīti — laiks kolēģiem
Pirmā darba diena Bebru pamatskolā 3. septembrī skolotājai Vinetai bija ļoti patīkama, kolēģi uzreiz pieņēmuši savā pulkā, priecē, ka skolā joprojām strādā skolotāji, pie kuriem pati mācījusies. “Izpalīdzīgi, saprotoši, te ir ļoti labs kolektīvs, domāju, tas atkarīgs arī no vadītāja. Lai kolektīvs būtu saliedēts, kolēģiem vajadzīga kopā sanākšana, mēs to darām diezgan bieži, vajag kopā kaut kur aizbraukt. Piektdienas rītos parasti sanākam kopā, jo ikdienā katram ir savas stundas un skrējiens, bet tās ir reizes, kad varam mierīgi aprunāties. Godīgi teikšu — pagaidām ar bērniem viens otram esam vēl diezgan sveši, pamazām iepazīstam viens otru. Pagājis tikai pirmais mācību gada mēnesis, lai kārtīgi iepazītu viens otru, bet pietiekami liels, lai teiktu, ka esam sadraudzējušies,” atklāj Vineta.
Bērni ārpus mācību stundām ar prieku apmeklē Vinetas vadīto konditorejas pulciņu — kopā sīki un smalki izrunā recepti, izvēlas, ko gatavos, iesaista tajā vecākus, un ar nepacietību atkal gaida trešdienas, kad varēs doties uz pulciņu.
Par Skolotāju dienu Vineta teic, ka šie ir prieka un pārsteiguma pilni svētki, ir patīkami saņemt sveicienus no bērniem. “Es un vēl viena skolotāja zinām, ka šogad bērni skolotājiem gatavos pārsteigumu, taču nedrīkstu teikt, ka zinu un kas tas būs!” smaidot piebilst skolotāja. ◆
