Elita un Kaspars mācījās vienā klasē visus skolas gadus, taču tā īsti saskatījās pēdējā mācību gada pavasarī. Izlaiduma vakarā abi saprata, ka būs grūti iztikt vienam bez otra.
Elita un Kaspars mācījās vienā klasē visus skolas gadus, taču tā īsti saskatījās pēdējā mācību gada pavasarī. Izlaiduma vakarā abi saprata, ka būs grūti iztikt vienam bez otra. Elita sapņoja par ekonomikas studijām, bet liktenis lēma citādi — bija gaidāms bērniņš. Tik ļoti sargāta, lolota un lutināta Elita nebija jutusies nekad. Kaspars bija tik iejūtīgs un saudzīgs. Tieši Līgo svētkos Elitai piedzima puika.
Sākumā Elita domāja, ka visi mazuļi ir tikpat nemierīgi, taču pēc pāris mēnešiem, kad jaunajai māmiņai aiz noguruma vairs nebija spēka, nolēma mazo parādīt ārstam. Elita pārbrauca, nedaudz nomierinājusies, jo ārsts teica, ka visi zīdaiņi niķojas, bet kopumā mazulis attīstās normāli.
Laiks gāja, bet četru gadu vecumā Lauris tikpat kā nerunāja. Elita centās, cik spēja, taču nekas viņam nepatika. Klučus mazais grozīja, bet ar tiem nespēlējās, jaunās spīdīgās mašīnas, kuras omes sadāvināja jubilejā, mazais salauza. Visbiežāk viņš sēdēja istabas stūrī un vienmērīgi šūpojās šurpu turpu. “Maziņš vēl! Gan jau skolā samācīsies!” Elita nodomāja.
Elitai piedāvāja darbu, un mazajam bija jāsāk apmeklēt bērnudārzu. Tikai tad Elita tā īsti pamanīja citus tāda paša vecuma bērnus. Viņi bija tik kustīgi un aktīvi! Laurim apritēja pieci gadi, kad audzinātāja ieteica puiku vest pie ārsta, jo viņš maz runājot un nodarbībās viņu nekas īsti neinteresējot, esot dikti gauss.
Abi ar vīru Lauri aizveda pie ārsta Rīgā. Elita bija pilnīgi apstulbusi, gandrīz neko neatcerējās, asaras ritēja pār vaigiem. Prātā palikušas tikai dažas frāzes, ka Lauris nekad nevarēs tikpat daudz, kā citi bērni, sapratīs lēnāk, ja vispār sapratīs, visu mūžu viņš būs jāpieskata, nevarēs par sevi parūpēties. Ausīs skanēja ārsta vārdi un jautājums, kurš palika bez atbildes: “Kur jūs bijāt agrāk?”.
