Nezinātājs, ieraugot Janu Priedīti, droši vien nodomātu — tāds skolas skuķis vien ir. Bet patiesībā jauniete jau beigusi Kokneses vidusskolu.
Nezinātājs, ieraugot Janu Priedīti, droši vien nodomātu — tāds skolas skuķis vien ir. Bet patiesībā jauniete jau beigusi Kokneses vidusskolu, Vecbebru profesionālajā vidusskolā apguvusi ēdināšanas servisa specialitāti un tagad strādā SIA “Bezdelīgas” kafejnīcā Pļaviņās.
Janas dzimtās mājas ir Iršos. Viņa augusi piecu bērnu ģimenē un no visiem ir jaunākā. Kad meitene pabeidza vidusskolu, viņa vēl īsti nebija izlēmusi, kur mācīties. Vecāki savu viedokli meitai neuzspieda un ļāva turpmāko ceļu izvēlēties pašai.
“Es braucu mācīties!”
Jana atceras, ka pēc vidusskolas beigšanas 1. septembrī sēdējusi mājās pie televizora un bijis bezgala skumji. Sirdī valdījis tāds savāds tukšums. Visi mācās, bet viņa — ne. Nākamajā dienā meitenē it kā pamodies cits cilvēks. Pateikusi vecākiem: “Es braucu mācīties!”, viņa devās uz Vecbebru profesionālo vidusskolu (tur savulaik datorprasmi apguvusi viņas māsa). Nebijis gan pārliecības, vai skolā uzņems. Turklāt uz skolu meitene devās ar mērķi tikai mācīties, viņai bija vienalga, kādā specialitātē. Skolā meiteni uzņēma un piedāvāja apgūt ēdināšanas servisa izglītības programmu. Tā kā viņa bija beigusi vidusskolu, Jana uzreiz varēja sākt mācīties otrajā kursā. Paralēli meitene nokārtoja eksāmenus arī pavāres specialitātē. Jana nenoliedz, ka bijuši šaubu brīži, kad gribējies visam atmest ar roku, bet nu viņa jūtas gandarīta par paveikto.
Oficiantes darbs nepatīk
Pirmās darba iemaņas Jana apguva jau skolas laikā. Lai būtu pavisam neatkarīga no vecākiem, viņa skolā lūdza atļauju paralēli mācībām arī strādāt. Lai gan tas nebija viegli, pusgadu viņa nostrādāja Kokneses viesu nama “Baltā gliemežnīca” kafejnīcā. No šī gada 1. janvāra Jana sešus mēnešus bija mācību praksē SIA “Bezdelīgas” kafejnīcā Pļaviņās. Tur izmēģināja būt arī par oficianti — kā pati saka, “pirmo un pēdējo reizi mūžā”. Janai nav paticis, ka dažkārt pār oficianti “gāzušies” klientu pārmetumi gandrīz vai par visas pasaules nebūšanām.
Pēc skolas beigšanas meiteni uzaicināja strādāt šajā uzņēmumā. Ar Eiropas Sociālā fonda un valsts atbalstu SIA “Bezdelīgas” iesaistījusies projektā, kas paredz jauniešiem bezdarbniekiem nodrošināt darbu. Tā kā kolektīvs jau bija iepazīts un, Janasprāt, itin jauks, viņa piedāvājumu pieņēma. Tā viņa no praktikantes kļuva par pilntiesīgu kolektīva locekli.
Sieru ēstu no rīta līdz vakaram
Meitene strādā virtuvē, un viņas pienākums ir dažādu ēdienu un salātu gatavošana. Kad jautāju, vai Jana ir liela gardēde, viņa saka, ka to var attiecināt tikai uz siera ēdieniem. Tos viņa var ēst no rīta līdz vakaram. Taču ēdienus, kuriem pievienoti sīpoli, Jana nevar mutē iedabūt. Bieži dzirdēts teiciens, ka vīrieša mīlestība iet caur vēderu. Jana smej, ka pati gan par to vēl nav pārliecinājusies, bet, vērojot citu pieredzi, to nenoliedz. Viņa arī piekrīt viedoklim, ka ar smaidu gatavots ēdiens labāk garšo. Pagaidām meitene ar dzīvi ir apmierināta, bet, iespējams, kādreiz varētu studēt augstskolā.
Mājās uzņem enerģiju
Lai gan Janai darbs ļoti patīk, tam ir arī ēnas puses. Jābūt stiprai veselībai. Jau sākusi sāpēt mugura.
Darbdienās Jana dzīvo Pļaviņās pie māsas, bet, kad ir brīva, dodas uz Iršiem pie vecākiem. — Es laikam Rīgā dzīvot nemācētu — man ļoti patīk laukos. Te ir tāds klusums, miers. Es šeit uzņemu enerģiju. Taču perspektīvā palikt laukos nav vērts. Jauniešiem te nav ko darīt — daļa aizbraukuši uz ārzemēm, citi — uz pilsētām, — skumji teic meitene.
