Nolēmu sevi svētkos iepriecināt ar skaistu dāvanu — Rīgā nopirku īstās franču smaržas par 30 latiem. Mājās pārbraukusi, iesmaržojos un ar nepacietību gaidīju vērtējumu.
Nolēmu sevi svētkos iepriecināt ar skaistu dāvanu — Rīgā nopirku īstās franču smaržas par 30 latiem. Mājās pārbraukusi, iesmaržojos un ar nepacietību gaidīju vērtējumu. Pirmais mājās no skolas atskrēja puika, pēkšņi sāka ostīt gaisu un teica: “Mamm, kas tā par veca cilvēka smaku?”. Nu, moins! Pēc tāda vērtējuma jutos kā ar ūdeni aplieta. Domāju, viņš pajokoja.
Briesmīgākais sekoja, kad no darba pārradās Indriķis. Viņš pēkšņi kļuva sapņains un, apsēdies man blakus, teica: “Tavas jaunās smaržas man atgādina vecmāmiņu. Viņai visās kumodēs vēdīja šāds aromāts, lai kukaiņi neiemestos drēbēs.”
Nu tas man bija par daudz! Tā “nolikt” franču smaržas! Tad es viņiem pateicu visu, ko domāju. Tikai tumsoņas un abolūtās nulles modes lietās tā var runāt. Man liekas, viņi jau iepriekš bija sazvērējušies mani sakaitināt. Vienkārši skauž, ka es sev tik dārgu dāvanu nopirku!
Izabella