Nesaprotu cilvēkus, kuri uzdodas par sporta faniem, kā, piemēram, Indriķis, bet, kad tas jāpierāda dzīvē, čiks vien iznāk. Tagad pat — kad no Rio tiešraidē rādīja olimpisko spēļu atklāšanas parādi, Indriķis mierīgi šņāca. Es gan jau pulksten 2 naktī kā svece sēdēju pie televizora. Lai man nebūtu pārāk vientuļi, biju sev sagatavojusi arī vairākas gastronomiskas izklaides. Rozālija brīnījās, kāpēc es nevarēju skatīties atkārtojumu nākamajā dienā? Bet tas taču ir tikpat kā ēst uzsildītu zupu. Bet man visu vajag svaigu un tieši.
Es kā sportisti atklāšanas parādei gatavojos jau laikus — divus mēnešus pirms olimpiādes sāku lietot mildronātu, jo, kas neder sportistiem, der skatītājiem — viņiem vismaz nav jāveic nekādi testi. Instrukcijā gan rakstīts, ka, lietojot šo “dopingu”, uzlabojas atmiņa, paātrinās domāšana, pieaug kustību veiklība, palielinās organisma pretošanās spējas nelabvēlīgiem apstākļiem. Man pagaidām palielinājušās tikai pretošanās spējas Indriķim. Viņš visu laiku purpina, ka nav, ko ēst. Teicu, ka ledusskapī ir olas, bet viņš atbild — tās taču jēlas! Nu gatavais bērns! Būs vien viņam jāaprod ar domu, ka manis nav mājās — esmu taču olimpiskajās spēlēs Brazīlijā! Domās, protams. Un es nevaru tā viegli pievērsties sadzīvei, piemēram, olu cepšanai, kad Samoilovs ar Šmēdiņu spēlē pret kubiešiem. Nesaprotu tikai, ko lai daru ar gurķiem? Tie saauguši kā traki, un vajadzētu sagatavot kādus salātus, bet es taču neesmu mājās!
Izabella
