Apmēram pirms gada interneta portālā savā profilā ierakstīju: “Nost ar aizspriedumiem!”. Man pašai ļoti patika šī frāze, un katru reizi, to izlasot, tikai nostiprinājās mana pozīcija — būt tādai, kāda esmu, un neļaut ne sev, ne tuvāk stāvošajiem, ne apkārtējai situ-ācijai sevi ietekmēt un pielīdzināt.
Nelasot teorijas par aizspriedumiem, sevī pamanīju dažas lietas, kas mani apgrūtina, ierobežo un nospiež. Gudrie ir teikuši, kam arī es piekrītu, ka aizspriedumi rodas jau bērnībā, ka tos pārņemam no vecākiem un citiem. Manā situācijā, kādu dienu apstājoties ikdienas darbībā, nonācu līdz secinājumam, ka tā negribu nodzīvot atlikušo dzīvi — negribu robežas, kas nav domātas man, ne vārdos, ne darbos, ne izpausmēs, ne tuvākajā kompānijā, kur sagaida atbilstošu uzvedību un sarunas, kas patīk tikai viņiem. “Es esmu tāda — pieņemiet mani!” gribu teikt skaļi un izpausties tieši tā, kā es to uzskatu par pareizu, nevis, kā vēlas citi! Domājot par saviem ideāliem, arī sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, man patīk, ka viņi ir brīvi savās domās, emocijās, ko papildina viņu brīvā, neierobežotā, bet tajā pašā laikā pieklājīgā un radošā uzvedība, kas izdaiļo viņus pašus un viņu dzīvi, kā arī ietekmē viņu panākumus! Visiem mums patīk veiksmīgi un brīvi cilvēki. Gandrīz katrs vēlas paspiest tādam roku vai tikai pastāvēt blakus.
Gada laikā ar mani notikušas daudzas pārmaiņas. Sāku dzīvot saskaņā ar savu iekšējo būtību — brīvu no aizspriedumiem. Man vairs nav jādomā, kā būs ar pārējiem, vai viņiem būs labi, vai likšos jocīga un ne tāda, kādu viņi pieraduši mani redzēt. Man patīk vērot savējos, kas neizpratnē skatās, kad ļauju sev priecāties un smieties, uzdejot vai padziedāt, raudāt, teikt un izrunāt tieši, ko es domāju, nevis, ko viņi grib dzirdēt, ko vienmēr turēju pie sevis, domādama — ko tad es! Cik labi būt brīvam, skaistam, radošam un laimīgam cilvēkam!
