Aizkrauklietes Regīnas Malahovas mūžs cieši saistīts ar tirdzniecību, viņu joprojām var sastapt, smaidošu apkalpojot pircējus savā veikalā „Krokuss” Aizkraukles tirgū.
Aizkrauklietes Regīnas Malahovas mūžs cieši saistīts ar tirdzniecību, viņu joprojām var sastapt, smaidošu apkalpojot pircējus savā veikalā “Krokuss” Aizkraukles tirgū.
Vairāk nekā četrdesmit gadu, kas pavadīti aiz letes, ir nozīmīgs laiks, un Regīnas kundze var salīdzināt, kas pa šiem gadiem mainījies — gan tirdzniecības jomā, gan cilvēkos.
Desas jātaupa svētkiem
— Kas palicis atmiņā no Padomju Savienības laikiem, kad tikko sākāt strādāt?
— 1961. gadā pārcēlos uz dzīvi Aizkrauklē, tolaik man piedāvāja darbu gaļas veikalā, kurā arī sāku strādāt. Atceros, toreiz neko nevarēja nopirkt. Ne tikai gaļu vai desu, bet vispār neko. Cilvēkiem bija nauda, bet veikalu plaukti — tukši. Uz gaļas veikalu veda tonnām cūku un liellopu kājas un galvas, bet visu gaļu sūtīja prom uz Ļeņingradu. Tāda bija valdības politika. Latvija bija pietiekami attīstīta, lai pati sev saražotu visu nepieciešamo, taču tas viss tika eksportēts.
— Vai tad pārdevēji arī neko nevarēja dabūt?
— Gluži tā jau nebija. Varējām viens otram izpalīdzēt, tikai vienmēr bija jāuzmanās, ka tik kāds neredzētu. Atceros, piezvana no cita veikala un saka: “Šodien būs konservēti zaļie zirnīši!”. Skaidrs, ka jādodas turp, kastēm pirkām, jo nevarēja zināt, kad būs nākamā reize. Iedomājieties — vasarā kārtoju pagrabu un atradu vienu zirņu burciņu, kas nejauši kastēs palikusi nepamanīta! Izgatavota 1965. gadā, taču zirnīši izskatījās kā vakar iekonservēti!
— Pārējiem bija jāstāv garās rindās?
— Jā. Un cilvēki stāvēja. Pirms svētkiem rindas sāka veidoties jau pusnaktī, lai no rīta pirmajiem būtu lielākas iespējas iepirkties. Tas bija absurds, ka ledusskapī desas bija jātaupa svētkiem. Tad, kad radās iespēja nopirkt, bija jāpērk.
Pircēji uzticas
— Gaļas veikalā jau sen nestrādājat. Kāpēc mainījāt nodarbošanos?
— Sākumā strādāju patērētāju biedrībā. Tikai vēlāk izveidojās Biškopības un dārzkopības biedrības veikals, kurā biju pārdevēja. Tā kā mani interesē šīs lietas, varēju arī pircējiem ieteikt, ierosināt. Sākumā veikalā pārdevām tikai paši savu — biedrības — produkciju. Veikalā varēja nopirkt pašu dārzos audzētus dārzeņus, augļus, medu un puķes.
— Kā kļuvāt par veikala īpašnieci?
— Veikals ir uz manas zemes, tādēļ man bija iespēja to iegādāties. Tas sāka darboties 1998. gadā, un šajā laikā papildus biškopības un dārzkopības precēm arvien vairāk pārdevām arī pārtiku.
— Lai izdzīvotu?
— Arī. Mūsdienās nevar pastāvēt, pārdodot tikai to, kas pašam patīk. Jāmeklē iespējas, kā konkurēt ar citiem uzņēmumiem. Man nepatīk pārdot pārtiku, taču tā ir vienīgā iespēja noturēties. Veikalam ir arī dārzeņu un augļu nodaļa, tur pircēji labprāt izvēlas zaļumus, svaigus dārzeņus.
Par tulpēm nopērk mašīnu
— Ir tik daudz veikalu, lielveikalos ir atlaides. Kāpēc pircēji tomēr izvēlas jūsu veikalu?
— Domāju, ka cilvēkiem ļoti vajadzīgs kontakts ar pārdevēju. Mums ir daudz pastāvīgo pircēju, kuri iepērkas mūsu veikalā jau daudzus gadus. Ne tikai no Aizkraukles, bet visa rajona. Viņi sarunās atklāj savas receptes, kā cīnīties pret saaukstēšanos, izstāsta, kas viņus nomāc. Viņi mums uzticas, zina, ka nekad nepārdosim vecu vai sabojājušos produktu.
— Vai tad citos veikalos tā nav?
— Mūsu pastāvīgie pircēji atklāj, ka ir izmēģinājuši lielveikalu piedāvājumus, bet tas viņiem nav paticis. Domāju, ka uz mazajiem veikaliem nāk tie pircēji, kuri vēlas ne tikai piepildīt somu, bet arī aprunāties. Lielveikalos nav nekādu cilvēcisko attiecību, bet daudziem tās ir svarīgas.
— Bet jādomā arī par peļņu! Vai jūsu piedāvātās preces ir lētākas kā citur?
— Domājot, kā preci labāk pārdot, vissvarīgākais jau ir tas, lai pircējs aiziet apmierināts, tikai tad viņš vēlēsies vēlreiz nākt uz mūsu veikalu. Ir teiciens: “Neesmu tik bagāts, lai pirktu lētu preci”. Esmu pārliecinājusies, ka arī tad, ja pie mums mandarīni maksā dārgāk nekā lielveikalā, cilvēki tos izpērk. Viņi zina, ka nenopirks bojātus vai negaršīgus augļus.
— Vai piedāvājat arī vietējo produkciju?
— Joprojām pārdošanā ir dažādi biškopības un dārzkopības produkti. Agrāk pati audzēju burkānus un bietes pārdošanai, taču tas jau sen vairs nav izdevīgi. Viena pati nevaru visu paveikt — jāaicina palīgi, kuriem, protams, jāmaksā. Padomju laikos abi ar vīru audzējām tulpes pārdošanai, uzziedinājām tās. Par iegūto naudu nopirkām mašīnu. Vai tagad to varētu izdarīt?
Tirgus nepazudīs
— Aizkrauklē atver arvien vairāk veikalu. Vai tirgus ar tiem spēj konkurēt?
— Atceros vēl veco Aizkraukles tirgu, tajā bija tikai pāris galdu un dažas nojumes. Tas bija tagadējās degvielas uzpildes stacijas vietā. Manuprāt, pa šiem gadiem Aizkraukles tirgus ir pierādījis, ka spēj konkurēt ar veikaliem. Cilvēki iepērkas, pircēji un pārdevēji ir pazīstami, te valda cilvēciskas attiecības, ko nevar nopirkt par naudu.
— Vai arī Aizkraukles tirgus ir uz jūsu zemes?
— Jā, to es iznomāju citiem tirgotājiem. Uz manas zemes ir vairāki tirdzniecības kioski, laiku pa laikam uzrodas jauni pārdevēji, un es redzu, ka arī viņiem ir daudz pircēju. Manuprāt, tirgus jau sen Aizkrauklē iekarojis stabilu vietu un pircējus.
— Vai cilvēki tirgū iepērkas arī tāpēc, ka augstāk vērtē vietējo ražotāju produkciju?
— Varbūt. Iznomāju zemi kādai kundzei, kura pārdeva ekoloģiski tīru produkciju, un viņai bija ļoti daudz pircēju. Cilvēki pamazām sāk novērtēt, ko nozīmē dabīgs produkts. Mana paziņa audzē dažādus augus zāļu tējām un pārdod tās Rīgā, Zaļajā tirgū. Viņa stāsta, ka cilvēki labprāt izvēlas viņas piedāvāto produkciju. Pircēji ir gatavi maksāt vairāk, zinot, ka pērk kvalitatīvu preci.
Suņuks — aitiņa
— Pati joprojām strādājat veikalā. Nav nogurdinoši?
— Sen domāju par to, ka jāiet pensijā. Tomēr nekā nevaru aiziet, visu laiku uzrodas darbi, kuri vēl jāizdara. Radi un draugi teic: kamēr vien varu un veselība ir, tikmēr jāstrādā. Iespējams, viņiem taisnība. Esmu redzējusi, kā daudzi, aizejot pensijā, sabrūk un sāk slimot, jūtas nevajadzīgi un lieki.
— Vai baidāties, ka bez jums netiks galā?
— Nē, par to es neuztraucos, jo neviens nav neaizvietojams. Vairāk nekā mēnesi biju sanatorijā Jūrmalā, un veikalā viss bija kārtībā. Man joprojām patīk satikties ar cilvēkiem, aprunāties. Kad pārdevējas laižu brīvdienās, tad pati strādāju. Arī mana meita ir tepat līdzās — viņa strādā veikala dārzeņu un augļu nodaļā.
— Ko darīsiet, aizejot pensijā?
— Mums ir lauku mājas, tur man ir bišu drava un īrisu dobes. Agrāk nopietnāk nodarbojos ar biškopību, tagad palikušas vien četras piecas saimes tikai pašu vajadzībām. Medu daudz ēdam, lielisks ir arī bišu māšu peru pieniņš, ko lietoju daudzus gadus. Vasarā priecājos par savām īrisu dobēm. Atbraucot uz laukiem, somu nosviežu dārza malā un pati skrienu apraudzīt, vai kaut kas jau uzziedējis. Man ir arī mīļš sunītis, kuru saucu par savu aitiņu. Riksis ir Tibetas terjers, viņam ir apmēram piecpadsmit centimetru gara vilna, kuru vasarā nocērpu. Zeķes no Rikša vilnas iznāk visai ģimenei.
— Nenožēlojat, ka mūžu saistījāt ar tirdzniecību?
— Nē! Uzskatu, ka to, ko reiz izvēlējies darīt, arī jādara. Lai gan — jaunībā negribēju būt pārdevēja. Domāju, ka nav nekā sliktāka, kā stāvēt aiz letes un apkalpot pircējus. Vidusskolā rakstīju labus domrakstus, biju iesniegusi pat dokumentus Žurnālistikas fakultātē. Tomēr dzīvē notika savādāk. Un tagad, nostrādājusi visu mūžu tirdzniecībā, esmu pārliecināta, ka nedrīkst spļaut akā, no kuras pašai vēlāk var nākties dzert!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Regīna Malahova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1937. gada 16. janvāris, Cēsis.
IZGLĪTĪBA: vidējā, beigusi Rēzeknes
1. vidusskolu.
NODARBOŠANĀS: uzņēmēja.
ĢIMENE: vīrs Aleksandrs, meita Marika un dēls Aleksandrs.
VAĻASPRIEKS: dārzkopība, biškopība un puķkopība.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
