Šonedēļ 80. dzimšanas dienu svin Marija Lakstīgala Aiviekstes pagastā. Jubilāre teic — apaļo dzimšanas dienu šogad svinēt iznācis pirms īstajiem svētkiem, dzimšanas dienā un vēl dienu pēc tās, jo visi sveicēji vienā laikā ierasties nevarēja. “Izjūtas ilgu laiku bija tādas, ka vairāk par 25 gadiem man nevarētu būt. Tagad — neticas, ka ir tik daudz,” teic jubilāre.
Pirmo algu saņem pēc desmit gadiem
Jubilāres dzimtā puse ir Latgale, Ezernieku pagasts, ko viņas bērnībā dēvēja par Bukmuižu. Marijas tēvam un arī viņa brālim bija lielas ģimenes, un 1939. gadā Iršu pagastā abiem piešķīra zemi, tā saimes nonāca otrā Latvijas malā un sāka saimniekot. Iršos jubilāre pavadīja bērnību un jaunību, līdz apprecējās.
Marijas kundzes mūžs aizvadīts, smagi strādājot kolhozā un sovhozā. Jubilāre atceras, ka pirmo algu saņēmusi, kad nostrādāts desmitais gads: “Tolaik nemaksāja ne naudā, ne graudā. Kad pienāca gada beigas, teica, ka šogad nesanāk, bet, lai mēs tik strādājam, nākamgad samaksāšot. “Rāvām” arī dienu un nakti, īpaši daudz darāmā bija siena laikā, kad bija jāstrādā gandrīz visu diennakti. Es strādāju ar zirgiem, braucu, vedu, gādāju. Tolaik cilvēkiem bija grūti — vienīgo naudu izdevās iegūt par pienu, pārējie iztika, kā varēja, arī zaga graudus, lai izceptu maizīti. Es biju jauna, spēka daudz, un strādāju, sevi nežēlojot. Pēc desmit kolhozā nostrādātiem gadiem saņēmu pirmo algu, tolaik maksāja rubli par katru nostrādāto darbdienu.”
Par piena naudu
nopērk moskviču
Vēlāk Marija norīkota mežniecībā par pavāri — bija jāvāra zupa un jānes mežā strādniekiem pusdienas. Tur iepazinusies ar savu nākamo vīru un tikusi pie skanīgā uzvārda — Lakstīgala. Jaunā ģimene par dzīvesvietu izvēlējās Aivieksti, te ģimenei visu mūžu bija pašu saimniecība, kūts pilna lopiem un pagalms — bērnu smieklu. Marijas kundzei ir trīs dēli, septiņi mazbērni un astoņi mazmazbērni. “Agrāk, kad turējām govis, par saņemto piena naudu no divām ragainēm nopirkām moskviču. Vēlāk, kad par litru maksāja tikai astoņus santīmus, nolēmu, ka nav vērts to govi slaukt. Vēl pagājušajā gadā kūtī bija vairākas gotiņas, šogad tikai viena, lai pietiek piena sev un dēlu ģimenēm,” stāsta jubilāre.
Viena no viņas lielākajām sirdslietām ir zirgi. Jau kopš bērnības pieradinājusi un iemīlējusi tēva zirgu, visu mūžu arī pašai saimniecībā bijis zirgs. No kumeliņa izaudzētais Dzintars bijis tik uzticīgs, ka saimniecei gājis visur līdzi gluži kā suns. Reiz Marijas kundze devusies darīšanās uz pastu, bet zirgu pilsētas centrā īsti nebijis, kur piesiet, tāpēc piesējusi pie liepas zara. Pie pasta durvīm atskatījusies, un tur jau viņas Dzintars stāvējis aiz muguras ar visu zaru.
Pašai savs “džips”
No 1970. gada Marijas kundze strādājusi degvielas bāzē Pļaviņu padomju saimniecībā, kur aizvadījusi 17 gadu, līdz aiziešanai pensijā.
Šobrīd Marijas kundze savā lauku saimniecībā ikdienā mitinās viena, jāapkopj gotiņa un jākurina krāsns. Pēc tam jāatlicina laiks zeķu adīšanai, ar nepacietību gaida jaunāko seriāla “UgunsGrēks” sēriju un pastkastītē — jaunāko laikraksta “Staburags” numuru, ko abonē kopš tā izdošanas dienas.
Par svētku svinībām jubilāre teic, ka no apaļo jubileju svinēšanas radu lokā neizvairīties, jo viņu ir daudz, visus nemaz nevar saaicināt. Ikdienā palīdz tuvākie kaimiņi, iegriežas jaunākais dēls. Uz veikalu pāris kilometru jubilāre dodas ar velosipēdu. “Kad varu braukt, tad braucu, ja ceļš slidens, tad stumju pie rokas. Smeju, ka velosipēds ir mans džips — turklāt nav vajadzīga degviela!” teic jubilāre. Jautāta par izjūtām, svinot apaļo dzimšanas dienu, Marijas kundze atklāj, ka ilgus gadus jutusies tā, it viņai būtu vien 16, tagad — varētu būt jau 25. ◆
