Šķiet, esmu izvēlējusies nepareizo profesiju. Man laikam vajadzēja kļūt par pareģi vai zintnieci. Ja jūs zinātu, cik daudz man klientu būtu! Tagad pat — to vien dzirdu: “Izabella, par ko lai balso?” Es laikam izskatos ļoti gudra. Bet kā gan lai es to zinu? Ja būtu pareģe, teiktu — vienalga ko — un vēl naudu par atbildi saņemtu. Bet tagad tā nevar. Esmu atbildīga par mūsu nākotni. Tāpēc ļoti komplicēti izturos pret šo jautājumu. Mans prāts vēl arvien ir ļoti šaudīgs galīgā lēmuma pieņemšanā. Brīžiem man gribas nobalsot par visām partijām — tik skaisti runā to runasvīri un runassievas, brīžiem man gribas nobalsot par jau Saeimā esošajām (taču jau ar pieredzi un kaut ko saprot), brīžiem man gribas balsot par jaunajiem (ienesīs jaunas vēsmas, bet māc šaubas, vai pārsniegs piecu procentu robežu). Izvēloties īsto partiju, uzmanību pievēršu pat visneiedomajākajām niansēm, piemēram, vienubrīd biju nolēmusi balsot par jau Saeimā esošo partiju. Par viņiem atgādināja arī milzīgs plakāts mūsu pagastā ar trīs vīriem fonā. Viendien skatos: visi vīri “uz mutes” — plakāts apgāzies. To es uzskatīju par zīmi no debesīm, un tagad skaidrs — par viņiem gan nebalsošu. Zinu — rītdiena man atnāks ar skaidrību, bet draugiem gatavu atbildi tik un tā nedošu. Lai mokās un domā paši!
