Naktī no 23. uz 24. janvāri Rīgā mātes un tēvi, sievas, bērni, draudzenes, māsas un brāļi iedegtām svecēm, laimē starojošām acīm un atvieglojuma nopūtām sagaidīja pārbraucam savējos — Latvijas sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona 1. rotas karavīrus.
Naktī no 23. uz 24. janvāri Rīgā mātes un tēvi, sievas, bērni, draudzenes, māsas un brāļi iedegtām svecēm, laimē starojošām acīm un atvieglojuma nopūtām sagaidīja pārbraucam savējos — Latvijas sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona 1. rotas karavīrus, kuri pusgadu pavadīja miera uzturēšanas misijā Irākā. Viņu vidū arī Artūrs Bogdanovs no Aizkraukles pagasta. Pēdējā laikā gan viņš vairāk dzīvo Rīgā, taču viņa tuvinieki joprojām ir aizkrauklieši.
Artūrs Bogdanovs saka: “Mēs neesam varoņi, tikai veiksminieki.” Tomēr sabiedrības vērtējumā viņi noteikti ir varoņi. Doties uz karadarbības zonu, zinot, ka var arī neatgriezties — tā nav vienkārši asu izjūtu meklēšana, tā noteikti ir arī varonība.
Latvijas karavīru uzdevums bija apsargāt ārzemju civilpersonas, palīdzēt vietējai administrācijai sakārtot valsti, konvojēt transporta kolonnas — gan vietējās, gan koalīcijas spēku, patrulēt un dežurēt kontrolposteņos.
Artūrs ir mans vienaudzis un skolasbiedrs, tāpēc uzrunājam viens otru ar “tu”.
Pagaidu variants pārtop profesijā
— Kā nokļuvi Latvijas armijā?
— 2001. gadā, kad pieteicos armijā, bija pagājuši pieci gadi, kopš atgriezos no obligātā militārā dienesta. Lai arī par to nebija sliktas atmiņas, nekad nevarēju iedomāties, ka kļūšu par profesionālās armijas karavīru.
Tomēr apstākļi tā iegrozījās, ka ilgāku laiku nebija darba, bet draugs, kurš jau bija karavīrs, piedāvāja dienēt armijā. Kad pieteicos, domāju, ka tas būs tāds pagaidu variants, taču nu jau trīs gadus esmu karavīrs.
Sākumā, kamēr notika pamatapmācība, bija grūtāk, vēlāk šī nodarbe man iepatikās, jo esmu ekstrēmu lietu cienītājs un arī diezgan azartisks. Darbs nav vienmuļš, rutīnā ieslīgt nav iespējams.
Pirmā misija
— Vai šī bija tava pirmā miera misija ārzemēs?
— Biju piedalījies mācībās Lietuvā un Igaunijā, bet misija tā sauktajā “karstajā punktā” šī man bija pirmā. Kad nolēma, ka Latvijas armija palīdzēs amerikāņiem, misijai Irākā pieteicās visa mūsu rota. Tikai tie puiši, kuriem bija būtisks iemesls, palika Latvijā. Pirms pieteicos, ilgi nedomāju. Ja esi karavīrs, tas liekas pašsaprotami. Draudzene un māte gan par manu izvēli nepriecājās, taču neiebilda.
— Darbs ārzemēs tev laikam nav svešs?
— Esmu bijis peļņā Spānijā, lai gan tas ir kaut kas pavisam cits. Apguvu angļu valodu, tomēr Irākā tā noderēja, sarunājoties tikai ar amerikāņiem. Arābi runā savā valodā, un, runājot ar vietējiem latviski, izlīdzoties ar žestiem, ir tādi paši panākumi, kā runājot ar viņiem angliski. Vieglāk bija, kad satikām dažus vietējos, kuri runāja krieviski.
Igauņiem atriebjas
— Vai Irākā dzīvoji ar pārliecību, ka mājās visi atgriezīsieties sveiki un veseli?
— Var teikt, ka izvilkām pilno lozi, visi pārbraucot mājās. Mums ļoti paveicās, latvieši un lietuvieši bija vienīgie, kuriem nevienu neievainoja un nenogalināja. Igauņi aizturēja kādu vietējo mafijas vadoni un izjuta, ko nozīmē atriebība. Arī uz mums šāva. Kad īsu brīdi pirms atgriešanās mājās saspridzināja netālu esošo sabiedroto nometni, kļuva pavisam neomulīgi.
Irākieši slikti šāvēji
— Lasīju, ka irākieši esot slikti šavēji.
— Ko gan var gribēt, ja šautenei noņemta laidne un tēmēklis. Reizēm likās, ka viņi nemaz negrib mums trāpīt, šauj gaisā vai garām, lai pabiedētu. Mums bija ķiveres un bruņuvestes. Toties viņi ir labi spridzinātāji. Katrs brauciens uz Bagdādi pagāja lielā stresā, jo nekad nevarēja zināt, kur gadīsies kāda mīna. Bijām pat vienojušies — ja kāds no uzdevuma neatgriežas, dažas mantas drīkst paņemt citi, citas jāsūta uz mājām tuviniekiem.
Mazāk baidījos par sevi, vai mani ievainos vai nogalinās, vairāk uztraucos, kā to pārdzīvos mana draudzene, ģimene. Viņi informāciju guva, skatoties televīzijas ziņas un lasot avīzes, bet tur reizēm rādīja briesmu lietas. Kā lai nedzīvo mūžīgā stresā?
Miega badā
— Kas palīdzēja atslābināties?
— Vienkārši centāmies par notiekošo nedomāt. Kad devāmies uzdevumā, ik mirkli bija jābūt gatavam lēkt ārā no mašīnas, iesaistīties cīņās. Labi, ka mūsu kontrolējamais rajons bija salīdzinoši mierīgs.
Bija dienas, kad atlika vairāk brīva laika. Tad kārtīgi atpūtāmies, bet bija nedēļas, kad dzīvojām miega badā. Devāmies pildīt kādu uzdevumu, ja bija brīvāks brīdis, turpat nolikām paklājiņu, lai nosnaustos, vai pagulējām, pat neizkāpjot no mašīnas.
— Vai uzturējāt kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem?
— Apmācījām vietējos armijas karavīrus. Pirkām no irākiešiem augļus. Spēlējām futbolu, ar vietējo basketbolistu izlasi bija pat noorganizēts turnīrs, kuru rādīja televīzijas ziņās. Nenoliedzami, viņi spēlē labi, bet mēs viņus tik un tā “samalām miltos”.
Paēdis karavīrs pēc mājām neskumst
— Kādi bija sadzīves apstākļi?
— Sākumā dzīvojām kādā pamestā fabrikā, kur saliekamās gultas bija starp rūpnīcas mašīnām, visapkārt valdīja netīrība. Vēlāk mūs pārcēla uz Huseina bijušo partijas mītni, kur pavadījām trīs mēnešus. Kad Bagdādē sākās spridzināšanas, devāmies uz Alhilu, kur pēdējos divus mēnešus dzīvojām komfortablos četrvietīgos itāļu vagoniņos.
Ēdināja mūs ļoti labi. Latvijā to varētu salīdzināt ar pusdienām “Lido” restorānā. Amerikāņi uzskata: ja cilvēks ir labi paēdis, viņš mazāk nervozē un tik ļoti neilgojas pēc mājām. Amerikāņu karavīri ir ražena auguma puiši, salīdzinot ar mazā auguma irākiešiem, viņi izskatījās kā milži.
Daudzi amerikāņi misijā piedalās tāpēc, ka, atgriežoties mājās, bez maksas var studēt augstskolā. Karavīru vidū ir daudz arī meksikāņu, puertorikāņu, jo pēc misijas viņi iegūst atļauju dzīvot un strādāt Amerikas Savienotajās Valstīs.
Vēstuļu rekords
— Bieži saņēmāt ziņas no mājām?
— Par notikumiem Latvijā uzzinājām tajās retajās reizēs, kad piekļuvām datoriem un internetam. Piecas minūtes nedēļā varējām runāt ar mājiniekiem, izmantojot satelīttālruni, rakstījām arī vēstules, taču pagāja ilgs laiks, kamēr adresāts tās saņēma. Irākā pavadītajos mēnešos uzrakstīju vairāk vēstuļu nekā visā iepriekšējā dzīvē!
Gaidījām arī mūsu virspavēlniecības ierašanos no Latvijas. Viņi apraudzīja, kā dzīvojam, atveda avīzes un žurnālus, arī vēstules un paciņas no tuviniekiem.
Latvijā jūtas mierīgi un droši
— Vai ir lietas, uz kurām tu tagad raugies savādāk?
— Esmu kļuvis daudz pacietīgāks. Agrāk, ja, piemēram, kavējās autobuss, sāku nervozēt. Taču tagad varu gaidīt pat vairākas stundas, jo Irākā gaidīšana ilga stundām vai pat visu dienu. Varbūt kāds atgriezās daudz nervozāks, taču es tieši otrādi — esmu kļuvis mierīgāks, nosvērtāks.
Naktīs mājās guļu ļoti mierīgi, jo zinu, ka Latvijā esmu drošībā. Irākā gan trūkos no miega pie katra sprādziena.
— Daudzi karavīri pēc misijas aiziet no armijas. Ko darīsi tu?
— Līgums par dienestu Latvijas armijā man ir līdz rudenim, domāju to pagarināt. Latvijā tā ir problēma — pēc katras misijas karavīri aiziet no armijas un vietā arvien jāmeklē jauni. Ja armijas virspavēlniecība izpildīs solījumus, nodrošinot karavīriem visas sociālās garantijas, maksās lielākas algas un piedāvās dienesta dzīvokļus, vakantajām vietām varēs rīkot konkursu.
Veiksmes limits iztērēts
— Vai tu pieteiktos vēl kādai misijai karadarbības zonā?
— Tuvākā gada laikā noteikti nē, jo domāju, ka savu veiksmes limitu esmu iztērējis. Mēs neesam varoņi, tikai veiksminieki.
— Manuprāt, Latvijas sabiedrības vērtējumā tomēr esat varoņi.
— Tas varbūt tāpēc, ka savu uzdevumu izpildījām, kā nākas. Pienākumus veicām godam un no grūtībām nevairījāmies. Kad Bagdādē atskanēja sprādziens pēc sprādziena, poļi turp doties atteicās, ungāriem aizliedza valdība, ko Irākā darīja filipīnieši, vispār nesaprotu, uzdevumos devāmies mēs un amerikāņi.
Nepārtraukti mācījāmies, kā šajā valstī dzīvot un rīkoties. Vadījāmies pēc apstākļiem. Puišiem, kuri uz Irāku devās mūsu vietā, ir daudz vieglāk. Starp citu, tagad misijā uz Irāku aizbrauca mans klasesbiedrs Raivis Staņislavskis, ar kuru kopā mācījos Aizkraukles 2. vidusskolā.
Nometnē uzvelk karogu
— Vai šāda misija vairo patriotisma jūtas?
— Protams, sirds ietrīsas, kad svešā valstī dzirdi Latvijas himnu vai redzi mūsu valsts karogu. Irākā, vietās, kur izveidojām savu nometni, paši pēc savas iniciatīvas vienmēr mastā uzvilkām Latvijas karogu, lai apkārtējie zina, ka te mīt latvieši.
***
VĀRDS UZVĀRDS: Artūrs Bogdanovs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1975. gada 21. augusts, Madona.
DZĪVESVIETA: Aizkraukles pagasta “Priediņas”.
IZGLĪTĪBA: Aizkraukles arodvidusskolā iegūta autoremontatslēdznieka specialitāte.
NODARBOŠANĀS: Latvijas sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona karavīrs, dienesta pakāpe — dižkareivis.
ĢIMENE: nav precējies, bet ir draudzene Ilze.
VAĻASPRIEKS: sportošana.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
