Ilze, dēlam seši gadi: Esam no tiem vecākiem, kas pašā sākumā izlēma, ka bērnu audzināsim, nevis ļausim viņam vienkārši augt. Laiks, kad dēliņam bija divi trīs gadi, bija grūts, jo Dāvis ir ļoti kustīgs, enerģijas pilns puisēns.
Ilze, dēlam seši gadi:
Esam no tiem vecākiem, kas pašā sākumā izlēma, ka bērnu audzināsim, nevis ļausim viņam vienkārši augt. Laiks, kad dēliņam bija divi trīs gadi, bija grūts, jo Dāvis ir ļoti kustīgs, enerģijas pilns puisēns. Pacietīgi stāstījām, ko viņš drīkst, ko nedrīkst darīt, kas ir pareizi, kas nepareizi. Ieviesām principu — ja puika nepaklausa pēc diviem aizrādījumiem, piemērojam sodu sēdēt “”pārdomu istabā”” vai saņemt pērienu ar žagariņu. Cenšamies ievērot — ja viens ko aizliedzis, tad otrs arī neatļauj.
Dāvim ir ļoti svarīgs tēva piemērs. Kad puika bija mazāks, tētis kopā ar viņu kārtoja mantas. Paaugoties dēls tās sakārto pats. Dāvim pašam jārūpējas arī par drēbēm, jāsaloka tās.
Cenšamies dēliņu iesaistīt kopīgos darbos. Būtiski, ka puikam atbilstoši vecumam ir savi pienākumi. Brīvdienās to ir vairāk. Ja darbiņš paveikts, var rotaļāties, skatīties multfilmas un spēlēt datorspēles. Pretējā gadījumā nedēļu tas viņam tiek liegts vai netiek nopirkta sen kārota manta. Sodus atceļam, ja Dāvis lūdz piedošanu un ar uzvedību turpmākajās dienās parāda, ka ir sapratis savu kļūdu. Dēls arī zina — ja viņam bērnudārzā iznācis sastrādāt kādu nedarbu, soda nebūs vai tas būs pavisam neliels, ja viņš teiks taisnību.
Cenšamies ar Dāvi ļoti daudz runāties un pavadīt laiku kopā ar viņu. Vakaros vienmēr izlasām kādu pasaku, nodziedam dziesmiņu vai vienkārši parunājamies par dienas gaitām. Tas ir ļoti svarīgi! Piemēram, tagad visi kopā gatavojam pirātu lietas. Citu dienu uztaisījām binokli, plāksnīti ar Dāvja vārdu, ko piestiprinājām pie viņa istabas, it kā tā būtu kuģa kajīte. Ir reizes, kad mājās sarīkojam kino vakaru.
Protams, neesam perfekti vecāki. Gadās arī kādam “”iziet no eņģēm”” un Dāvi nepamatoti sabārt vai atraidīt. Tad vienmēr esam lūguši viņam piedošanu. Domāju, ka esam stingri, prasīgi, bet arī ļoti mīloši vecāki.
Ilona, divu bērnu mamma:
Bērnu audzināšana nu reiz ir uzdevums, kam nepieciešams ļoti daudz enerģijas, nervu un pacietības. Neesmu pārliecināta, vai mums izdodas, bet cenšamies. Kaut zinu, ka tas nav labi un pareizi, gadās arī izgāzt uz bērniem savas dusmas. Diemžēl iznācis arī tā, ka pirmo atvasīti audzinājām stingrāk nekā otro.
Manuprāt, šajā procesā vissvarīgākais ir apzināties mērķus un vienoti doties izraudzītajā virzienā — ja “”jā””, tad “”jā””, ja “”nē””, tad “”nē””! Bērni mēdz pretoties, bet pret abu vecāku mūri nostāvēt ir grūti. Sarežģītāk, ja mazo ķiparu pusē nostājas vecvecāki vai arī omas un opīši cenšas ieviest savu sistē-
mu!
