Šis ir ne tikai Ziemassvētku gaidīšanas, bet arī priekšvēlēšanu solījumu un dāvanu došanas laiks. Zatlerieši jeb Reformu partijas deputāti vakar Saeimas komisijā izskatīšanai iesniedza kādu likuma grozījumu projektu. Tajā viņi piedāvā ar likumu noteikt Latvijā vēl vienu svētku dienu. Šajā dienā strādājošais pēc savas izvēles atkarībā no reliģiskās piederības varētu saņemt apmaksātu brīvdienu, lai nosvinētu, piemēram, kā vecticībnieks vai pareizticīgais 6. janvārī Ziemassvētkus. Darbiniekiem par šo reliģisko svētku dienu būs jāvienojas ar darba devēju un ieraksts par to jāietver darba līgumā.
Vajag vai nevajag vēl vienu brīvu dienu gadā? Es uzskatu, ka nevajag. Mums jau tā gadā atļauts vaļoties
15 svētku dienu, un tādi pussvētki un atzīmējamās dienas, piemēram, 1. septembris — Zinību diena, ir vēl 24. Pieskaitām 10 pirmssvētku dienu, kad daudzviet darbadiena beidzas agrā pēcpusdienā, pieskaitām
106 nedēļas nogaļu dienas un iegūstam 155. Tas ir vairāk kā trešā daļa gada. Vēl pieskaitiet sava atvaļinājuma mēnesi. Nav tā kā par daudz? Bet cilvēks pēc dabas ir slinks. Būsim godīgi, ja būtu iespējams, mēs visi labprāt nestrādātu. Tad nu ar šo tik cilvēcīgo īpašību “spēlējas” reformieši, cerot savai partijai pacelt reitingu.
Jau tagad dažādu svētku un atceres dienu ir nejēdzīgi daudz. Decembra pirmajā brīvdienā, izejot ielās un redzot plīvojam karogus ar sēru lenti, kāds paziņa man jautāja — kāpēc? Skaidroju, ka tā ir Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena. Mums patīk daudz sērot par aizgājušajiem laikiem vai ļauties slinkumam, čīkstot, kā esam pārstrādājušies.
Paviciniet sliņķim gar degunu ziņu par vēl vienu brīvdienu, un viņš to saķers kā izsalcis suns smaržīgu desu. Īsto ticīgo, kuri šajā dienā nodosies reliģisko svētku svinēšanai, patiesībā būs maz.
Ja šādu brīvdienu vērtē kā soli pretī dažādu konfesiju iedzīvotāju savstarpējai sapratnei, reliģisko uzskatu respektēšanai — sen bija laiks. Latvijā dzīvojošo tolerance vienam pret otru daudziem joprojām ir sveša.
