“Neverbālo komunikāciju definēt ir ļoti vienkārši — tā ir visa mūsu saskarsme ārpus ierastās saprašanās ar vārdiem. Proti, saziņa ar ķermeņa valodu — žestiem, pozām, mīmiku, balsi — intonāciju, runas tempu, pauzēm. Tāpat ar pieskārieniem, izvietojumu telpā, laikā, ar apģērbu un vizuālo tēlu,” “Triviums” apmācības pasniedzēja psiholoģe Ieva Vaine skaidro valodu, kas bieži “runā” skaļāk par vārdiem. To nevajadzētu novērtēt par zemu, jo bieži tieši šī informācija izšķir mūsu darbu un attiecības.
Svarīgi tikties
klātienē
Izpratne par neverbālo komunikāciju, savu vizuālo tēlu, pārdomāta šī saskarsmes aspekta izmantošana var dot ļoti lielu pievienoto vērtību mūsu sociālajām aktivitātēm gan profesionālās, gan personīgās dzīves kontekstā — viņa piebilst. Ne velti svarīgas sarunas mēs gribam īstenot klātienē, nevis sarakstē vai pa telefonu, jo tā mums veidojas daudz pilnāka aina par otra attieksmi un izskatāmo jautājumu izpratni. Vai sarunu biedrs mums skatās acīs jeb izklaidīgi lūkojas pār plecu, ik pa brīdim ieskatās pulkstenī, telefonā. Vai klausās mūsos, saliecies uz priekšu vai atgāzies krēslā uz krūtīm sakrustotām rokām. Vai, sakot “jā!” mūsu ierosinājumiem, balsī skan entuziasms un enerģija, ir labvēlīga sejas izteiksme un ķermeņa kustības demonstrē sadarbību, vai seko pauze, noraidoši pašūpotā galva un sarauktā piere liek mums saprast, ka šim “jā!” tūlīt sekos “bet”, klātbūtnes efekta priekšrocības min I.Vaine.
“Stāstot par neverbālo komunikāciju mācībās, es bieži vien iesaku interesentiem paskatīties detektīvseriālu “Melu teorija” (“Lie to me”). Seriāla sižets balstās uz galvenā detektīva unikālu prasmi atklāt noziegumus, sekojot noziegumā līdzās esošo iesaistīto cilvēku ķermeņu valodai. Emocijām, kuras atspoguļojas mūsu sejā un atšķirībā no vārdiem ir stipri grūtāk notēlojamas. Tā var mācīties, cik ilustratīva ir mūsu ķermeņa valoda, padarīt mūs pārliecinošākus un spēcināt mūsu vēstījumu. Ne velti cilvēki, kuriem darba rezultāts ir atkarīgs no viņu saskarsmes prasmēm un nākas uzrunāt lielākas vai mazākas cilvēku grupas, speciāli apgūst runas mākslu, neverbālo komunikāciju un dažādas vizuālā tēla nianses,” atzīst pasniedzēja.
Pirmais iespaids var būt maldinošs
Tas nozīmē, ka vizuālais tēls ir viens no būtiskākajiem informācijas nesējiem un mēdz daudz pastāstīt par mūsu interesēm, vērtībām, attieksmi pret pasauli un sevi. Taču, sākot interpretēt otra vizuālo tēlu, jāatceras, ka varam izdarīt pieņēmumus, kas var izrādīties gan patiesi, gan kļūdaini — brīdina Ieva.
“Lielāka varbūtība, ka mūsu novērojumi atbilst patiesībai, būs tad, ja kāda vizuālais tēls tiks novērots ilgtermiņā. Piemēram, katram var gadīties situācija, ka dienas vidū garāmbraucošs auto apšļāc ar dubļiem mūsu apģērbu, un secinājums par nevīžību tādā gadījumā būtu pārsteidzīgs,” min I. Vaine.
Viņa piebilst, ka būtībā visas vizuālā tēla nianses ir informatīvas. Sākot no ķermeņa izskata — matu sakārtojuma, krāsas, ādas veselības, meikapa, pīrsingiem, tetovējumiem, bārdas, koptu zobu klātesamības vai iztrūkuma smaidā — līdz apģērbam — tā griezuma, stila, krāsas un aksesuāriem. Stāsta arī pati ķermeņa valoda — sejas izteiksme, atbrīvotība vai sasprindzinājums stājā. Taču atkal jāuzmanās izraut kādu aspektu no konteksta un izdarīt secinājumus.
“Krustiņš kaklā var būt liecība manai ticībai, bet tikpat labi vienkāršs aksesuārs. Smiekli nevietā var nozīmēt gan sliktu humora izjūtu, gan vēlmi demonstrēt savu pārākumu, gan norādīt uz augstprātību vai būt stresa radīta neadekvāta, nervoza reakcija, kuru cilvēks nespēj savaldīt. Nesakopts, nevīžīgs izskats, strupa, izvairīga komunikācija var ļaut izdarīt pieņēmumu, ka cilvēks ir slikti audzināts, ka viņš neizprot sociālās normas, bet iespējams viņam vienkārši nerūp citu viedoklis. Taču būs atšķirība, vai vienaldzīgs citu viedoklis ir tāpēc, ka cilvēks tobrīd cieš no paģirām vai viņam ir psihiski traucējumi, vai arī dzīvē ir akūta krīzes situācija,” būt vērīgiem mudina Ieva.
Pārāk cieša apkakle un neērtas kurpes
Lai arī ir teiciens “neskati vīru pēc cepures”, pirmais iespaids par cilvēku ir ļoti izšķirīgs. Īpaši situācijās, kurās ir ierobežots laiks un nepieciešams ātri parādīt visus savas personības talantus. Piemēram, darba intervijas, ilgi gaidītā iespēja uzrunāt potenciālo sponsoru vai biznesa partneri, atbildīga uzstāšanās, pirmais randiņš.
“Visi zina, ka, dodoties uz nozīmīgo pasākumu, piemēram, darba interviju, ir svarīgi labi izskatīties un ievērot ģērbšanās etiķeti. Taču dažreiz tiek piemirsts — nevis tēls ir galvenais, bet cilvēks, kas šo tēlu veido. Ja es sevi ieģērbju “pareizajās” drēbēs, bet nejūtos tajās kā savā ādā, visticamāk, tas radīs sasaistītu iespaidu. Turklāt ātrāk vai vēlāk atklāsies, ka šis tēls ir maldinošs. Ja centīgi saģērbjos maksimāli izskatīgi, tērps un tēls ir ideāls, bet nejūtos tajā fiziski ērti — apkakle pārāk cieša vai jaunās kurpes nežēlīgi berž papēdi, es atkal sev izdaru lāča pakalpojumu. Vienā brīdī neērtais apģērbs rada fizisko diskomfortu, kas grūti noslēpjams, taču bēda ir tā, ka sarunu biedri nezina, ka aizkaitinājums, kas ieskanēsies balsī, ir vērsts pret neērto kurpi. Negācijas var iztulkot kā nepatiku pret notiekošo, personīgas antipātijas un tamlīdzīgi,” norāda I.Vaine.
Viņa mudina — pirms sākt domāt, kādu iespaidu atstāt uz citiem cilvēkiem, svarīgi saprast pašam, kas esmu, ko īsti gribu un kādas ir manas vērtības. “Man ienāca prātā slavenais reklāmas sauklis — stilam nav nozīmes, visu izšķir slāpes! Stilam tiešām nav nozīmes, ja tas ir lielisks, bet stila nesējs ir “slāpēs”. Proti, ja mums ir iekšējs psiholoģiskais diskomforts, nav skaidrības par savu vietu dzīvē un mērķiem, tas būs pamanāms ārienē, lai cik ļoti mēs censtos uzturēt veiksmīga cilvēka tēlu. Sakārtosim savu iekšējo pasauli, sajutīsimies īstajā vietā un laikā, atradīsim atbildi uz jautājumu “kāpēc” un atradīsim arī atbildi uz “kā”,” aicina Ieva. ◆
