Pagājušajā nedēļā Aizkrauklē viesojās ciemiņi no Rīgas — vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs un Valsts vides dienesta ģenerāldirektore Elita Baklāne-Ansberga. Klausījos viņu teiktajā saistībā ar piesārņojumu pie Pļaviņu HES un domāju — vismaz četri gadi pagājuši, kā šis piesārņojums sācis radīt nopietnus draudus videi. Šajā laikā vien notikusi sagatavošanās vietas izpētei. Iedomājos, kas notiktu, ja nevis vēl pēc četriem gadiem, kā prognozē speciālisti, bet gan rīt mazuts pazemē aizplūstu līdz Daugavai. Aptuvenas aplēses liecina, ka padomju laika mantojums ir ap 70 tonnu jeb viena dzelzceļa cisterna naftas produktu. It kā nav daudz, bet, zinot, ka tas izplūdis plašā teritorijā, noņemšanās ar produktu savākšanu būs ķēpīga un ilga.
Tā bija arī nedēļa, kurā “kovids” atgriezās savā vietā, lai kā mums to negribētos. Strauji pildās pacientu vietas slimnīcās, un Aizkraukle ar saslimušo skaitu ierindojusies pirmajā desmitniekā. Toties vakcinācijas temps kopš pavasara samazinājies un pašlaik ir stabils — vidēji no 16 tūkstošiem cilvēku dienā uz pieciem tūkstošiem. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, līdz šim kopumā vakcinēti 46% iedzīvotāju, bet vakcinācijas procesu noslēdzis 41% iedzīvotāju. Augustā, kamēr izbaudīju savu mēnesi garo atvaļinājumu, arī es izlēmu — pietiek baidīties, klausīties, ko apkārt runā, un vakcinējos. Nākamās divas dienas jutos nelāgi. Roka, kurā dūra, tik ļoti sāpēja, ka jutu pat apģērbu, tai pieskaroties. Otrajā dienā pievienojās temperatūra, drudzis. Lai kā cietos un nedzēru zāles, pievakarē vairs neizturēju. Pietika ar vienu tableti, kā simptomi mazinājās. Šonedēļ saņemšu otro vakcīnas devu. Kamēr cilvēki dalās vakcīnu atbalstītājos un pretiniekos, meža dzīvnieki šajā laikā ņukā iekšā zivju miltos, taukos un parafīnā iestrādātu trakumsērgas vakcīnu. Šo darbu sācis Pārtikas un veterinārais dienests.
Covid-19 dēļ ieviesta karantīna bēgļu izmitināšanas centrā “Mucenieki”. Tādēļ tur nedēļas sākumā izcēlās nemieri. Tā kā bēgļi no Tuvajiem Austrumiem Latvijai ir un būs aktuāla tēma arī turpmāk, vēlējos sarunāt interviju ar kādu no bēgļiem. Diemžēl karantīnas dēļ Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde atteica iespēju šādai sarunai. Ja mēs šobrīd visus bēgļus liekam “vienā maisā”, sakot, ka visi ir slikti, ar šādu sarunu gribēju, tā teikt, paskatīties, vai tas velns ir tik melns, kā viņu mālē. Pieļauju, ka ne visi ir tikai labuma meklētāji, daļa bēgošo tiešām ir nonākuši strupceļā.
Pagājušajā nedēļā militārās mācības “Namejs” pirmo reizi izgāja Rīgas ielās un nobiedēja ne vienu vien garāmgājēju. Internetā publicētajos video redzams, ka kaujinieki pārbiedējuši kādu māmiņu un viņas bērnu, izšaujot viņu tuvumā no automātiskā ieroča. Komentējot šo un līdzīgus atgadījumus, vieni atbalsta mācību organizēšanu, citi teic, ka bruņotie spēki pārspīlējuši ar savām aktivitātēm. Iespējams, ka bija nepieciešams vairāk un plašāk informēt iedzīvotājus par šādām darbībām publiskajā vidē. Neesmu par militāra spēka izmantošanu, bet diemžēl jāatzīst, ka nedzīvojam Eiropas vidienē, kur no visām pusēm būtu ieskauti ar labsirdīgiem kaimiņiem. Tas ir arī iemesls, kāpēc pērn decembrī Saeima pieņēma Valsts aizsardzības mācības un Jaunsardzes likumu, kas paredz, ka no 2024. gada 1. septembra valsts aizsardzības mācības priekšmeta apguve vidējās izglītības programmās būs obligāta.
Pagājušajā nedēļā Krievija un Baltkrievija sāka plašus militāros manevrus netālu no Latvijas robežas — abu valstu Rietumu kara apgabalu poligonos, kā arī Baltijas jūrā. Iespējams, par tām arī daudzi nav dzirdējuši. Krievijas Aizsardzības ministrija teic, ka kopumā mācībās iesaistīti aptuveni 200 000 karavīru, 80 lidmašīnas un helikopteri, kā arī 15 kuģi un teju 300 kaujas tanku. Liels tracis dažu simtu kilometru attālumā no mums.
Kamēr vieni satraucas par nopietnām lietām, Rīgas 40. vidusskolas audzēkņu vecāki ar kolektīvu iesniegumu vērsušies pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Labklājības, Izglītības un zinātnes ministrijas. Viņi lūdz rīkoties saistībā ar mākslinieka Kristiana Brektes sienas gleznojumu uz skolas ēkas Akas ielā 10. Iesniegumam pievienots arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas atzinums, kurā teikts — Brektes darbs nav tapis tam piemērotā vietā un bērnos var radīt neizpratni. Par šo “traci” smaidu un brīnos, cik acīmredzot nenodarbināti ir bērnu vecāki, ja var “cepties” par, viņuprāt, ne bērnu, bet viņu izpratnē nepiedienīgu zīmējumu. Muzeji pilni ar gleznām, statujām, kas izceļ cilvēka ķermeņa skaistumu. Internets pilns ar kailu vai puskailu cilvēku attēliem un video, bet vecāku izpratnē šis patiesībā pat grūti saprotamais zīmējums ir visa ļaunuma sakne. Varbūt vecākiem ir, kā mēdz teikt, sabojāta fantāzija un viņi melnajās līnijās uz baltā fona saskata ko vairāk? Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne uzskata, ka tracis, ko izraisījis Brektes gleznojums, apliecina — dzīvojam mākslas jautājumos neizglītotā sabiedrībā. Pievienojos viņas domām un papildinot gribu teikt, ka ne tikai mākslas jomā.
Tāpēc prieks par iekšlietu ministres Marijas Golubevas iniciatīvu — veikt grozījumus tiesību aktos administratīvās atbildības paredzēšanai par naida izpausmēm. Ministre teic, ka naida noziegumi nodara pāri ne tikai fiziski, bet arī aizskar cilvēka cieņu. “Manuprāt, ikviens Latvijas iedzīvotājs ir pelnījis dzīvot drošībā,” tā ministre. Tāpat kā saistībā ar Brektes zīmējumu uz sienas, liela sabiedrības daļa ir neapzināti neiecietīga pret citādo. Tie ir gan bēgļi, citādi domājošie, citādi ģērbušies, citādu ādas krāsu. Ja reiz valsts izglītības sistēma nav spējusi iemācīt cilvēkos cieņu pret atšķirīgo, uguni var censties apdzēst ar sodu. Vai tie mazizglītotās būtnes apturēs no mutvārdu un fiziskas agresijas? Šaubos.
Nedēļas nogales vienu dienu sabiju Neretā motokrosa sacensībās. Iepriekšējo reizi šādā pasākumā biju ļoti sen — agrā bērnībā — netālu no Bauskas, Mūsas trasē. Apbrīnoju, ar kādu aizrautību Neretas pievārtē jaunieši un vīri gados skrūvēja, tīrīja, regulēja savus spēkratus! Distancējoties no sacensībām, motoru rūkoņas un dūmiem, ievēroju, cik saskaņoti un ar iedvesmu darbojas tehniskais personāls. Garākās pauzēs starp braucieniem trasē devās apkārtnes zemnieku saimniecību traktori, izlīdzināja iebrauktās rises. Līdzās sportistu sniegumam manī sajūsmu radīja šī kopības sajūta, savējo atbalsts, spēja pašiem sarīkot un godam aizvadīt tik liela mēroga sacensības.
