Aizkraukliete Vita Kokare ir pirmsskolas izglītības iestādes “Auseklītis” sporta skolotāja. Rīt viņai apritēs 45. Ja nebūtu bērnu, kas nepielūdzami atgādina par laika ritējumu, tad dzimšanas dienai tiktu pievērsta neliela uzmanība — tas ir tikai skaitlis — pārliecināta Vita.
Ar žiguli uz Aizkraukli
Vita pasaulē nāca 1975. gada 14. martā Madonas slimnīcā, uzauga Aiviekstes krastā, vairāk nekā 10 kilometru attālajā Ļaudonā. Jubilāres mamma bija veterinārārste, no 1,3 gadu vecuma Vita apmeklēja diennakts bērnudārzu. “Vecākiem bija žigulis, tiem laikiem tas bija kaut kas iespaidīgs. Retajam bija sava automašīna. Nedēļas nogalēs sēdāmies mašīnā un regulāri braucām uz Aizkraukli,” stāsta Vita. Šeit sieviete vienmēr jutusies kā savējā, bērnībā ar vecākiem uz toreizējo Stučku bieži braukuši, jo šeit dzīvoja vectēvs, vecmamma, kā arī mammas māsa, kura strādāja VEF Telefonu aparātu rūpnīcā.
Vita jau 23 gadus ir sporta skolotāja bērnudārzā “Auseklītis”. Arī jubilāres māsa profesionālo karjeru izvēlējusies saistīt ar pedagoģiju, līdz tam gan ģimenē skolotāju nav bijis. “Ja man prasa, kādēļ kļuvu par skolotāju, nemācēšu atbildēt. Skolas gados gribēju kļūt par medicīnas darbinieci. Mamma pēc savas pieredzes zināja, cik smags darbs ir šīs nozares pārstāvjiem, pēc laika gan sapratu, ka medicīnu “nevelku” — fizika, ķīmija. Tagad gan varu teikt, ka nožēloju, ka skolas laikā cītīgāk nemācījos. Priekšmeti padevās viegli, līdz ar to lieki nesaspringu. Man pat 9. klases raksturojumā bija teikts, ka es sevi nepārpūlot un varētu vairāk, nekā daru. To, ka skolotājai bija taisnība, saprotu tagad, pēc daudziem gadiem. Man daudz kas padevās viegli — sportā veiksmīgi piedalījos sacensībās, mācījos mūzikas skolā,” stāsta Vita.
Jubilāres vecāki audzināšanā bija tiem laikiem demokrātiski. “Tētis bija brīvprātīgais ugunsdzēsējs, bieži bija prom, bet mēs ar māsu to ļaunprātīgi nekad neizmantojām. Man šķiet, ka es biju salīdzinoši prātīga.”
Ar vīru Vita iepazinās, mācoties 12. klasē. 1998. gada Dziesmu un deju svētkos Madonas rajona dalībniekiem dzīvošanai bija ierādīta Rīgas Valsts 1. ģimnāzija. Tur abi satikās. Tagad šajā skolā mācās abu vecākā atvase, pagājušajā nedēļā ģimene apmeklēja dēla žetonvakaru. “Dēla klases audzinātājs ir sporta skolotājs. Viņiem klases nav, tādēļ pasākuma otrā daļa notika sporta zālē. Vīrs dēlam rādīja — lūk, zem šīm kāpnēm mēs ar mammu bučojāmies. Kas to būtu domājis, ka pēc tik daudziem gadiem atgriezīsimies mums tik nozīmīgā vietā,” stāsta jubilāre. Vitas ģimenē aug trīs bērni — divi dēli un meita.
Dara to, kas patīk
22 gadu vecumā Vita Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē absolvēja Fiziskās audzināšanas fakultāti. Brālēna sieva strādāja Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādē “Auseklītis” un, zinot par radinie-
ces diplomu, ieteica viņu iestādes vadībai. “Man šķiet, ka esmu savā vietā. Nezinu, vai varētu strādāt par grupu skolotāju. Es esmu sprintere. Ja mani ieliks grupiņā aizvietot audzinātāju, es varu ar sirdi un dvēseli nostrādāt mēnesi vai divus, zinot, ka tas beigsies. Sporta skolotājam ir cita specifika — bērni visu laiku mainās, man patīk, ka nepieciešams ātri reaģēt. Bērni ir kļuvuši citādāki. Laikā, kad tikko sāku strādāt, viņi neprasīja, kāpēc man tas vai šis jādara, vienkārši klausīja un darīja. Mūsdienu bērni ļoti domā līdzi, analizē, prasa un diskutē. Jāprot panākt līdzvsaru starp pretimnākšanu un izpatikšanu, vienlaikus panākot, ka bērni izdara nepieciešamo,” teic aizkraukliete. Darbs Vitai ļoti patīk, tomēr tas prasa ļoti daudz, tādēļ reizumis pārņēmušas pārdomas, vai tas ir tas, ko viņa vēlas darīt visu mūžu. “Vienmēr, kad radušās lielākās pārdomas, esmu devusies bērna kopšanas atvaļinājumā. Divi gadi mājās ļauj atpūsties no darba ritma, un tad pienāk brīdis, kad sāku ilgoties pēc kolēģiem un ierastā ritma. Man patīk psiholoģija, strādāju ar sevi, lai neizdegtu un distancētos no negatīvām emocijām. Tas palīdz saglabāt pozitīvismu un iekšēju mieru.”
Lai darbā neizdegtu, Vita atgūstas, darot to, kas viņai sagādā prieku — lasa, nodarbojas ar sportu, gatavo apsveikuma kartītes. Jubilāre, tāpat kā viņas vecākais dēls, spēlē klavieres. Ja Vita mājās piesēžas pie klavierēm, tad mājiniekiem ir skaidrs, ka viņai ir slikts garastāvoklis. Tā nu sanācis, ka mūzikas instruments kļuvis par negatīvo emociju “uzsūcēju”. Vitai vēl pilnai laimei gribētos savu dārzu — rosību un fizisko nogurumu, ko sniedz darbs ar zemi. “Lauki ir Varakļānos un Ļaudonā. Tas ir tālu, pēc tam spēki tiek izsmelti.’’
Vita ir atskārtusi, lai darītu laimīgus apkārtējos, ikdienas skrējienā nedrīkst aizmirst par sevi. Laiks saviem vaļaspriekiem ir svēts. Domāšana un dzīves uztvere daudzos jautājumos mainījusies gadu laikā, jūtamas pārmaiņas notikušas 40 gadu vecumā. “Biju nodot asinsanalīzes. Rezultāti uzrādīja, ka ir zems hemoglobīna līmenis asinīs, vajagot feritīnu pārbaudīt. Māsiņa, kas ņēma asinsparaugu, teica: “Nē, nu jūsu vecumā tas ir pilnīgi normāli!” Un tagad, ja kaut kas notiek, es vienmēr atbildu, ka man ir pienācis vecums, kad tas ir pilnīgi normāli. Jauniem visu gribas un liekas, ka visu var. Es diezgan ātri sapratu, ka nauda nav laimes pamatā. Prioritātes ir citas.”
Melnajā piektdienā vairs nesvinēs
Līdz pat 18. dzimšanas dienai jubilārei svētku rīts sākās ar vecāku un māsas apsveikumiem un gaisā mešanu. “Mani cēla tik reižu, cik gadu. Nebiju īpaši liela vai smaga, kā tagad atceros 18. dzimšanas dienu, kad tētis teica: “Nu, meit, šitā bija pēdējā reize!”” atmiņās dalās jubilāre. Vita pacilātā noskaņojumā gaidīja 18. un 22. dzimšanas dienu, pārējos gadus skaitīt īsta prieka vairs nebija. Vitas vīram dzimšanas diena ir 19. martā, kādu laiku svinēts kopā, vienā reizē. Pēdējos septiņus gadus marta svinības pakārtotas jaunākā dēla dzimšanas dienai, kas ir 6. martā. “Izvirzām viņa svētkus priekšplānā, svinam dēla dzimšanas dienu, bet viesi apsveic arī mūs. Speciāli atsevišķas svinības nerīkojam.”
Vitai dažādās dzīves jomās novērojami cikliski notikumi. Arī šogad, tāpat kā pirms pieciem gadiem, viņas dzimšanas diena iegadās sestdienā. “Likās kaut kā neforši darba nedēļu sākt ar svinībām, tādēļ 40. jubileju nolēmu darbā atzīmēt piektdien, 13. martā. Pulkstenis rādīja pāri četriem rītā, kad mūsu gultā iegāzās divgadīgais dēls, nenormāli sakarsis. Jau sapratu, ka nebūs labi. Torte pasūtīta, frizieris pieteikts, kleita nopirkta. Dēlam paaugstināta temperatūra, bet svinības atcelt vairs nevaru. Labi, ka mani vecāki tolaik jau bija pensijā, viņi atbrauca pieskatīt dēlu. Iepriekšējā dienā biju iegādājusies kleitu — savu pirmo melno kokteiļkleitu. Uzvelku, lūdzu mammai aiztaisīt, bet rāvējslēdzējs nestrādā! Braucu uz veikalu, nācās izvēlēties citu, bet man jau tajā brīdī bija vienalga. Atbraucu uz darbu un sāku klāt galdu, griezu apelsīnu un iegriezu sev pirkstā! Asinis šļācās, baidījos nosmērēties. Tā kā tik “jautri” gāja, tad šogad jau laikus zināju, ka iepriekš nesvinēšu,” par 40. dzimšanas dienu stāsta Vita. Lai gan diena beidzās uz pozitīvas nots, svētku pacilājums, kolēģu un mīļo cilvēku apsveikumi, nogurums lika aizdomāties, un Vita izteica priekšlikumu, ka turpmāk iestādē jubilāram nekas nav jādara. Svētkus organizē kolēģi, bet jubilārs tikai izbauda svētkus.
“Apzināti gadus vairs neskaitu, tomēr bērni ir nemitīgs atgādinājums, cik ātri skrien laiks. Sirdī es nejūtos 45 gadus veca, es gribētu būt 28, maksimums, 30 gadu veca, tas ir labs vecums. Laikam jau tā ir, ka 40 gadu slieksnis ir saistīts ar kaut kādu personīgo krīzi. Tas ir laiks, kad tiek pārvērtēts paveiktais, mainās uzskati. Mainījos arī es, nometu svaru, vairāk rūpējos par sevi. Apzinājos, ka laiks, ko veltu citiem, ir mans, tādēļ rūpīgāk izvērtēju, kā es to tērēju, un pamazām mācījos pateikt “nē”,” stāsta Vita. ◆
