Nebūdams pirmo reizi ar pīpi, piedodiet, ar lāpstu uz jumta, es tomēr paslīdēju un… Labi vēl, ka tā bija tikai divstāvu māja. Piebildīšu — ne manējā. Iekritu kupenā. Samērā mīksti piezemējos. Taču neveiksmīgi dabūju ar savu darbarīku — lāpstu — pa aci. Tiku pie pamatīga “fingala”.
Arī tas vēl nebūtu nekas. Nodomāju, ka piecu latu haltūras dēļ tomēr atkārtoti neriskēšu ar dzīvību un šito jumtu tīrīt palīgā vairs neiešu. Kamēr es tā gulēju sniegā un sevī klusībā apcerēju notikušo, aculiecinieki izsauca ātro palīdzību. Ak vai! Tā kā mediķiem bija aizdomas par lauztām ribām, veda mani uz slimnīcu rentgenu taisīt. Tā kā vietējā slimnīcā rentgena aparāts sabojājies, aizveda mani uz kaimiņu novada stacionāro ārstniecības iestādi. Tur iztaisīja rentgenu, konstatēja, ka ribas veselas. Sāku uzstāt, lai izrāda cieņu manam seniora vecumam un gādā par aizvešanu atpakaļ mājās, jo pašam pie dvēseles nav ne santīma. Tā kā ar labu pats projām negāju, slimnīcas mediķi izsauca policijas patruļvienību. Izmērīja promiles. Ko tur liegties, dabīgi, ka bailēs no aug(k)stuma pirms jumta tīrīšanas biju paņēmis uz krūts. Varbūt arī tā pavairāk. Kā nekā mana izelpa rādīja 2,3 promiles. Tiku nogādāts atskurbināšanas telpā. Paldies par to pašu! Vismaz nebija nakts vidū 20 grādu aukstumā jāpaliek svešā pilsētā uz ielas. Turklāt man nenācās atskurbt vienatnē. Bija vairāki istabasbiedri, kuriem galīgi “jumts aizbraucis”. Bija jautri. Nakts paskrēja nemanot, jo nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad tikšu laukā. “Šo rītu ņem par piemiņu,” mani izlaižot brīvībā, nākamajā dienā vēlēja poliči. Un es sāku kātot mājup — tos “nieka” 30 kilometru no kaimiņu novada līdz savējam. Pa ceļam stopēju. Kad biju kājām pievārējis jau trešdaļu ceļa, beidzot kāda šoferīte apžēlojās par mani, paņēma savā automašīnā. Pa ceļam noskaidrojām, ka šī ir manas jaunības dienu brūtes meita. Sirsnīgi izrunājāmies. Pieveda mani pie pašām mājām. Uz atvadām viņa mani vēl uz vaiga nobučoja. Tāds itin priecīgs vēru sava dzīvokļa durvis. Tajās ar vārdiem “Kur biji, vazaņķi?” mani sagaidīja laulātā draudzene. Sāku riktīgi stāstīt visu pēc kārtas. Bet šī teica, lai es daudz nemuldot. Manas neuzticības pierādījumi esot acīm redzami. Visu nakti es neesot bijis mājās. Un pārradies ar sarkanas lūpukrāsas buču uz vaiga. Dabūju no sievas “fingalu” pa otru aci.
Un kas no tā visa izriet? Ziniet, ja mūsu pašu slimnīcā darbotos rentgena aparāts, man būtu bijis par vienu ģimenes skandālu mazāk. Taču… tad nebūtu neaizmirstamo piedzīvojumu. Labi vien, ka tā.
