Nedēļa pagāja rudens lapu zīmē, jo sestdien novadā bija svecīšu vakars, un pirms tā viss jāsakopj. Skrīveros ir trīs kapi — Jaunie, Vecie un Saules. Tie ir taciņu kilometri, kas no lapām jāiztīra. Svecīšu vakarā taciņas dekorējam ar svecēm. Šāda tradīcija ir piecus gadus, un efekts ir brīnišķīgs — visi kapi mazās gaismiņās, cilvēku daudz. Saviļņojoši, skaisti. Šajā vakarā daudzi apciemo savus piederīgos. Tradicionāli pēc svecīšu vakara cilvēku, kas ikdienā ierodas apkopt kopiņas, kļūst mazāk. Plūsma atjaunojas pavasarī. Kapu kultūra pamazām piedzīvo jaunas vēsmas. Arvien vairāk ir to, kas ievēro 40 dienas — kapus pēc apbedīšanas sakopj pēc 40 dienām. Agrāk to darīja tikai pareizticīgie.
Ar katru gadu kapi izvēršas. Cilvēki mēģina jau iepriekš rezervēt vietu, ņemot lielākas kapavietas visai ģimenei. Viena iemesla dēļ, ka daudzviet kapavieta ir par maksu, bet Skrīveros var izvēlēties atdusas vietu, neizdodot ne centa. Tomēr ir daudz arī pamestu kapu kopiņu. Ir arī senas atdusas vietas, uz kurām var veidot jaunu apbedījumu, bet daudzi negrib senās kapavietas, labāk uz lauka (Saules kapi), un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc kapsētas plešas plašumā.
Saules kapos dus arī skolotājs Leonīds Antons. 20. oktobrī, kad vārdadiena Leonīdiem, atvēršanas svētkus piedzīvoja grāmata, veltīta skolotāja dzīvesgājumam. Viņš bija liels cilvēks Skrīveros. Viņa veidotās takas esmu visas izstaigājusi, tomēr daudzu jau vairs nav — izzudušas, visas grūti uzturēt kārtībā. Leonīds Antons īpaši piesaistīja jauniešus, arī delverus. Viņi labprāt gāja skolotājam līdzi veidot takas, pārgājienos. Tagad atrast kādu, kas taciņas veido, nav vienkārši. Lūk, viņa fenomens — mācēt saprasties ar visiem. Nevienu nenosodīja, pieņēma cilvēku tādu, kāds ir.
Interesanti, ka Rīgā iecerēts būvēt jaunu tramvaja līniju Skanstes ielas virzienā caur Lielajiem kapiem. Ne bez pamata tas satracinājis daļu rīdzinieku, jo latviešiem kapsēta ir mirušo piemiņas vieta. Tā ir svēta vieta. Pati dzīve rāda, ka kapsētas nav jāaiztiek, un tajos ceļa posmos, kas būvēti uz veciem apbedījumiem, biežāk notiek avārijas. Ir vēl viens jautājums — vai tiešām tramvajs ir tik nepieciešams? Vai nav citu veidu, kā pārvietoties, “nedemolējot” kapus?
Sašķobījies izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska krēsls. “Saskaņas” deputāti pieprasa viņa demisiju. Izglītības reformas sagādāja pārsteigumu skolotājiem — ne visiem algas kļuva lielākas. Par to sūkstās ne tikai lielajās Rīgas skolās, bet arī mazajās. Piemēram, Aknīstē skolotājiem alga samazinājusies par 116 eiro. Tas ir būtiski. Saprotams ir skolotāju sašutums, par to viņi jūtas nenovērtēti.
Mazliet ironiski vērtēju arī ārstu neapmierinātību ar algām. Bija gadījums. Uz jautājumu — kāpēc vēl nav analīžu rezultātu? — atbildēja: kā maksā, tā strādā. Lūk, jums katastrofālā medicīna! Problēmas ir citviet, nevis algā, bet reti sastopamā medicīnas personālā, kurš ar izpratni un gudrību iedziļinās problēmās. Otra veselības nozares problēma, protams, ir kvotu trūkums. Valstī 75 procentos slimnīcu ārpus Rīgas kvotas jeb valsts finansējums ambulatorajai aprūpei ir iztērēts. Finansējuma vairs nav vai ir ļoti maz, jo pacientu pieprasījums pārsniedz šogad piešķirto kvotu apjomu. Jau “izbaudīju uz savas ādas”, ko nozīmē, ja nav kvotu. Lai tiktu pie speciālista, jāgaida vairākas stundas rindā. Tā sēžot, var novērot daudz — ir večuki, kas nāk pie ārsta, bet viņiem nav vajadzības. Paprasi to un to, māca tante onkuli. Arī gaidot pie ģimenes ārstiem, uz jautājumu — kas par vainu? — esmu dzirdējusi atbildi — man nekas, es tikai parunāt gribēju. Seniors ir vientuļš, viņam gribas ar ārstu parunāt, bet šāda rīcība atņem iespēju tikt pie speciālista kādam citam, kuram vajadzīga konsultācija, nevis papļāpāšana. Labāk, protams, ka pie ārstiem nav jāiet. Tāpēc ir vērts domāt par kustībām dabā un veselīgu dzīvesveidu.
Jau reģistrēti pirmie saslimšanas gadījumi ar gripu. Izrādās, pret to vakcinējas mazāk nekā 1% iedzīvotāju. Arī es esmu no tiem, kas neatbalsta vakcināciju pret gripu. Nav vairs mazu bērnu, kas no skolas var atnest gripu, mazgāju rokas, veselīgi dzīvoju, un tā neķersies klāt!
Atgriežoties pie mazajām algām, ir interesants fakts — lielākā daļa jeb 86% respondentu kādā aptaujā teikuši, ka algu saņem oficiāli, bet 6% norādījuši, ka lielākā algas daļa tiek maksāta neoficiāli. Ticu, valsts iestādēs visi saņem oficiālu algu, tomēr, manuprāt, privātajā sektorā ēnu ekonomikas cipars ir lielāks. Īpaši daudz “grēko” ēdināšanas sfērā strādājošie. Ir taču izdevīgāk — jo mazāk nodokļu jāmaksā, jo labāk. Tad kāpēc maksāt? Kamēr šis jautājums būs aktuāls, tik ilgi būs arī kārdinājums uzņēmumiem palikt ēnu ekonomikā.
Var bankrotēt kosmētikas ražošanas uzņēmums “Dzintars”, pret to sākts tiesiskās aizsardzības process. Tāpēc sociālajos tīklos tika aicināts pirkt “Dzintara” kosmētiku, tomēr ar patriotismu biznesu nenoturēsi. Ironiski, iepriekš jau Gerkens bija izteicies — laikam visi mani pircēji izbraukuši uz ārzemēm. Bizness ir bizness, konkurence ir vajadzīga, un tā dara savu, lai gan “Dzintara” smaržas man patika, noturīgas, kvalitatīvas.
Cerēju, ka atbalstīs ierosinājumu aizliegt alus un alkoholisko kokteiļu pildīšanu lielajās plastmasas pudelēs. Iespējams, kāds nenodzertos. Laukos tā tiešām ir problēma — meklēt lētāko un lielāko dziras trauku. Un paņemt ne jau vienu pudeli, bet iesaiņojumu. Agrāk bija “simtlatnieku” programma — cilvēki nāca uz darbu skaidrā, bet ap pusdienas laiku atradu pie ozola “nolūzušu” ar savu “divnieku”. Kopš “simtlatniekiem” būtisku izmaiņu nav, viss tāpat, tikai mazākos apmēros.
